|
|
Materiālu skaits katalogā: 49
Parādīti materiāli: 31-40 |
Lappuses: « 1 2 3 4 5 » |
Jānīts sēž ozolā, zelta kokles rociņā.
Oktairidi, oktairidi, zelta kokles rociņā. 2x
Kāp, Jānīt, lejiņā, spēlē savas zelta kokl’s!
Oktairidi, oktairidi, spēlē savas zelta kokl’s! 2x |
1. Lielais Jānis kalniņā strīķē savu izkaptiņ’, 2x
Trin, Jānīt, trin, Jānīt, trin, Jānīt, izkaptiņ’! 2 x (vai vairāk)
2. Ja tu labi neiztrīsi, izkaptiņa nekodīs!
Trin, Jānīt, trin, Jānīt, trin, Jānīt, izkaptiņ’! |
Ir jau visi Jāņa bērni sanākuši te!
Ir jau visi Jāņa bērni sanākuši te!
Rociņāmi – plaukš, plaukš,
Kājiņāmi – taukš, taukš!
Labrītiņi – mums, mums,
Vakariņi – jums, jums! |
|
Jānis, apzināti vai neapzināti, joprojām simbolizē vienu no galvenajām
auglības dievībām un nav šķirams no ozolzaru vainaga un kumeļa, ar kuru
tas jāj pāri mežiem un pļavām. |
|
Kad Jāņa rītā bez saules iet uz avotu
mazgāties, tad paliek skaists.
Jāņa naktī vīzes jāapaun ačgārniski, ar purniem uz papēžiem, tad
jāsatinas baltā palagā un jāuzmeklē papardes zieds. Tad var iet, kur
grib, un darīt,
ko grib, neviens neredz.
Papardes ziedot ziedus nobirdina nezdodziņā. Nezdodziņš ir jāaizsien un
jāpaglabā. Tad visu var zināt, kas notiek pasaulē.
|
|
Jāņus var uzskatīt par vislatviskākajiem svētkiem. Pirmās norādes par šo
svētku seniskuma saglabāšanos rodamas jau Garlība Merķeļa un vēl citu
vācu literātu rakstos. Šo uzskatu nostiprinājuši latviešu tautiskie
romantiķi. |
|
Jāņu svinību neatņemam sastāvdaļa ir jāņugunis, kas
deg no kalna uz kalnu un it kā aizstāj sauli tās īsās prombūtnes laikā,
tā nodrošinot vismaz reizi gadā gaismas pilnīgu uzvaru pār tumsu. |
|
Nav noteiktu ziņu, kā šos vasaras saulgriežu svētkus, ko kristīgās
ticības laikos apvienoja ar Jāņa Kristītāja dienu, senie latvieši
saukuši. Iespējams, ka tos sauca par Ziedu svētkiem, jeb Ziedu dienu.
Kādā Folkloras krātuves paražā lasām: Ziedu diena bijusi īsis. |
|
Dienu priekš Jāņiem, vaj jau agrāki, saimnieks sataisa un sagādā visu,
kas uz dzīrēm vajadzīgs, izbrūvē alu, nokauj sivenu; tapat saimniece,
sieru jau agrāk sasējusi, izcep pīrāgus, un Jāņu vakarā uzklāj galdu,
apkrauj to bagāti ar ēdieniem un izpušķo zaļumiem.
No pusdienas jau atļauts iet pa pļavām un lasīt zāles. Kas savas pļavas
priekš tam liedz, to tura par sliktu, ļaunu cilvēku, vaj burvi. |
|
Jāņu naktī vajaga nopīt divus vainadziņus un pusnaktī aiziet uz upi un
iemest; ja vainadziņi saplūst kopā, tad izved tautās, ja nesaplūst, tad
neizved. (LTT: A. Lazdāne, Kalupe)
|
|
