Jāņu svinību neatņemam sastāvdaļa ir jāņugunis, kas deg no kalna uz kalnu un it kā aizstāj sauli tās īsās prombūtnes laikā, tā nodrošinot vismaz reizi gadā gaismas pilnīgu uzvaru pār tumsu.

Nav noteiktu ziņu, kā šos vasaras saulgriežu svētkus, ko kristīgās ticības laikos apvienoja ar Jāņa Kristītāja dienu, senie latvieši saukuši. Iespējams, ka tos sauca par Ziedu svētkiem, jeb Ziedu dienu. Kādā Folkloras krātuves paražā lasām: Ziedu diena bijusi īsis.

Dienu priekš Jāņiem, vaj jau agrāki, saimnieks sataisa un sagādā visu, kas uz dzīrēm vajadzīgs, izbrūvē alu, nokauj sivenu; tapat saimniece, sieru jau agrāk sasējusi, izcep pīrāgus, un Jāņu vakarā uzklāj galdu, apkrauj to bagāti ar ēdieniem un izpušķo zaļumiem.
No pusdienas jau atļauts iet pa pļavām un lasīt zāles. Kas savas pļavas priekš tam liedz, to tura par sliktu, ļaunu cilvēku, vaj burvi.

Alu, alu, alus puisi!
Kur palika alus puisis?
Alus puisis pagrabā
Ar meitām biksas maina!