Jāņu svinību neatņemam sastāvdaļa ir jāņugunis, kas deg no kalna uz kalnu un it kā aizstāj sauli tās īsās prombūtnes laikā, tā nodrošinot vismaz reizi gadā gaismas pilnīgu uzvaru pār tumsu. Arī cilvēkiem jāpaliek nomodā līdz saules lēktam, neļaujot apziņai pazust miega tumsā, kā tas parasti naktī notiek. Jauni pāri lec pār ugunskuru, lai nākamajā gadā būtu veselība (vārda visplašākajā nozīmē). Jāņugunīm ir arī nenoliedzama radniecība ar upurugunīm, kuras vēdās un hinduismā ieņem svarīgu vietu un caur kurām divsejainais dievs Agni kā vidutājs uznes dieviem cilvēku lūgšanas.
Papardes zieds, kas ar lielu troksni izplaukst kā degoša liesma Jāņu nakts pusnaktī, ir sens priekšstats, kas apvieno saulgriežu nakts maģijas, auglības un uguns simboliku. Nesenos laikos tas tautas izpratnē prātvēderīgi vienkāršots un stipri degradējies, taču tautas ticējumi norāda, kas savā dziļākajā būtībā tas simbolizē iniciātisku apziņas apgaismību, kas pieejama tikai pēc rituālas, individuālas pārbaudes (resp. - iniciācijas). Kandidāta, kas to grib redzēt un iegūt, vienam jāiet tumšā meža biezoknī, jāieslēdz sevi burvju lokā un pacietīgi jāgaida, neļaujot nekam sevi iztraucēt. Pusnaktī visādi ķēmi un mošķi nāks to apdraudēt un mēģināt izbaidīt no burvju apļa aizsarga (gluži kā tas notika, Budam sēdot zem bodhi koka). Tas, kurš pārbaudi iztur un burvju ziedu saņem mutautiņā, iegūs laimi, bagātību un dažādas pārdabiskas spējas.
Jāņu rituālus var iztulkot kā vedinām jāņubērnus izjust unpārdzīvot dabas tuvumu, izjust un uzņemt sevī dabā briestošos dzīvības un auglības spēkus. Jāņu nakts aicina un veicina cilvēka un dabas saplūšanu, atgādinot cilvēciskās būtības bioloģisko pusi, bet pāri tai - cilvēka iekļaušanos Visuma kopībā. Rituālās līgodziesmas, kas tikai Jāņu naktī dziedamas, atbilst hinduistu un budistu mantrām un bhādžāniem. Daudzās ferātas, gari vilktās notis "līgo" piedziedājumā, rada fiziski sajūtamu siltumu (sanskritā - tapas) Saules pinumā un citos autonomās nervu sistēmas centros un caur tiem iespaido psihiskoscentrus (čakras jeb psihiskās enerģijas "riteņus"). Ar līgodziesmu vibrācijām latvietis izskaloja no savas dvēseles ikdienas rūpes un bēdas un ieskaņoja savu īpašo noti Visuma apļu harmonijās.
Vīķe-Freiberga Vaira Dzintara kalnā.- Rīga, 1993

Visvairāk izplatītā tradīcija ir jāņuguns dedzināšana. To parasti dedzināja kāda augstāka kalna galā, lai liesmas apspīdētu plašu apkārtni, ietekmētu laukos auglību un pasargātu no visādiem ļaunumiem un slimībām. Ja kāds bija slims, tad to nesa pie jāņuguns, lai arī vārgo apspīdētu dzīvinātājas liesmas. Dažās vietās (Zemgalē) jaunieši aizdedzināja lāpas un skrēja pa laukiem, vicinādami tās kā auglības un aizsardzības simbolu, bet reizē arī kā dabas spēku zīmi, kura ietver sevī gaismu un dzīvību.
Jāņugunis Jāņu vakarā sāka aizdegt tikai pēc saules rieta, kad bija jau labi satumsis. Uguņošana notika dažādā veidā, bet galvenā tomēr bija uguns, ko pacēla kārts galā. Šīs uguns iededzināšanai kārts galā bija piestiprināts kāds vecs ratu ritenis, katls, darvas muca, spainis, muciņa vai kas tamlīdzīgs. Gaisā paceltai ugunij - kā kurā vietā - bija dažādi nosaukumi: jāņuguns, pundele, pūdele, jāņulampa, ragana. Dažās vietās dziesmas min arī sveci vai lukturi. (..)
Pūdeļu dedzināmais materiāls bija sveķaina malka, bērzu tāsis, kas ilgi sprakšķēdamas dega. Daži veci ļaudis Kurzemē atceras, ka ugunij vēl klāt lika vecas slotas, lupatas, ar darvu sasmērētas pastalas, lai tā taisītu lielus dūmus, jo tie iztīrot gaisu no ļauniem gariem un slimībām. Lauki, kas tika pārklāti ar dūmiem, tajā gadā dodot labu ražu.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.

Latviešu gadskārtas svinību neatņemama sastāvdaļa ir uguns, kuras dedzināšana ir daļa no svinību rituāla. Uguns svinību laikos kurināta pavardā, dedzināta laukā ugunskurā vai pacelta augstu gaisā kārts galā kalna virsotnē, kā to mēdz darīt Jāņos. Uguns nozīme ir trejāda: 1) ugunij gan svinībās, gan ikdienā ir vajadzības nozīme, jo to lieto ēdiena gatavošanai, tā dod siltumu un gaišumu, 2) uguns piešķir svinībām sevišķu greznumu, un 3) uguns simbolizē labā uzvaru pār ļauno, gaismas uzvaru pār tumsu.
Šīs trīs uguns nozīmes labi saskatāmas ziemassvētkos, kad, bluķi sadedzinot, rada siltumu un svētku greznumu, bet simboliski līdzi bluķim sadeg arī visas pagājušā gada nelaimes. Arī vasaras saulgriežos Jāņos augsti paceltā uguns simbolizē Saules uzkāpšanu zenītā, gaismas pilnīgo uzvaru par tumsu, bet blakus šai nozīmei stabu galos degošās muciņas un kalnu virsotnēs sakurtie ugunskuri piešķir Jāņu naktij sevišķu spožumu, dodot arī Jāņu bērniem iespēju sasildīties.

Kuriet lielu Jāņuguni pašā Jāņu vakarā!
Jāņa bērni nosaluši, Jāņa zāles lasīdami.
32897

Jāņuguni dedzina katrā sētā jau iepriekš izraudzītā un sagatavotā vietā, parasti augstienē vai kalna galā. Jāņuguns, kas paceltā pāri līgotāju galvām, ir kārts galā piestiprināta muciņa ar darvu vai sveķainu malku.

Jāņu nakti muca dega augsta kalna galiņā;
Ciema puiši sanākuši Jāņu nakti priecāties.
32893

Jāņuguns var būt arī zemē sakurts ugunskurs. Jāņos lietoti abi veidi. Degoša muciņa kārts galā daudz krāšņāka, apgaismo plašāku apkārtni, ir tālāk redzama, bet tās degšanas laiks ir īsāks. Toties ugunskurs, ko var papildināt ar jaunu malku, deg visu nakti.

Kas mirdzēja, kas vizēja viņā lauka galiņā?
Jānīts kūra uguntiņu, savus bērnus gaidīdams.
32895

Jāņuguns aizdedzināšana ir saimnieka uzdevums. Kārts galā piestiprināto muciņu aizdedzina ar salmu grīstes palīdzību, kas piesieta pie muciņas un sniedzas līdz zemei. Salmu grīstei pielaistā uguns kāpj pa to uz augšu un aizdedzina mucā ielikto darvu vai sveķaino malku. Šādu kārts galā degošu mucu sauc par pūdeli.

Lej, Jānīti, vaŗa sveci, liec kārtiņas galiņā,
Lai redzēja Jāņu bērnu, Jāņu nakti līgojot.
53851

Kad saule nogājusi, apkārtnē viena pēc otras iedegas jāņugunis. Tās ietin dabu un cilvēkus teiksmainā gaismā un kopā ar Jāņu bērnu dziedāšanu rada burvību noskaņu, kas tik raksturīga Jāņu naktij.

Vysas molas atsp'eid'ēja Juoņa bārnu gunt'eņuom,
Kolni, lejas atskan'ēja dzaltyuon'eišu dzīsm'eņuom.
32900

Jāņu kalnā pie uguns norisinās visas Jāņu nakts nodarbības: līgošana, dejas, rotaļas un apdziedāšanās.
Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.

Viena no skaistākajām Jāņu nakts tradīcijām ir papardes zieda meklēšana. Šis zieds uzzied tikai Jāņu naktī ap pusnakti un zied arī tikai īsu brīdi. Ziedi ir gan sudraba, gan zelta, gan arī dimanta:

Visi ziedi noziedēja,
Papardīte neziedēja;
Tā ziedēja Jāņu nakti
Sudrabiņa ziediņiem.
LD 32415.

Neskaitāmas tautas tradicijas vēsta par šo teiksmaino ziedu, tāpat arī neskaitāmi ļaužu pulki ir devušies šo ziedu meklēt, nebaidīdamies no briesmām, kas draud šī zieda meklēšanā. Un ja arī šis zieds nav sameklējams, taču paliek skaista atmiņa par šo mistisko ceļojumu labklājības un svētības iegūšanā. Papardes ziedus cilvēkiem grūti sameklēt:

Visas lauku puķes zied,
Papardīte, tā nezied;
Tā zied Jāņu naksniņā,
Kad ļautiņi neredzēja.
LD 32411

Papardes ziedu meklētāji tic, ka veļiem iespējams iegūt šos ziedus:

Ei, svētā papardīte,
Kā raudāji Jāņu nakti?
- Kā man bija neraudāt,
Vaļanieši ziedu rāva.
LD 32408

Ja nu papardes ziedus tik grūti uzmeklēt, tad arī ap tiem vijas daudz teiksmainu nostāstu un ticējumu . papardes ziediem piedēvē brīnišķīgu spēku. Ja kādam laimējas papardes ziedu iegūt, tam piepildās viss, ko viņš vēlas. Tas zina arī visus pagātnes un nākotnes noslēpumus. Ja papardes ziedu ieliek apavos, tad var iet kur vien grib, neviens to nedzird. Tad var ņemt arī ko patīk, neviens to neredz. Pat tālus cilvēkus tad var atsaukt.
Kādi tad nu ir līdzekļi papardes zieda iegūšanai? Tautas ticējumi par to stāsta:
Jāņu nakti iet uz mežu, apvelk ar dzelzs nūjiņu trīs riņķus ap papardi un pats nostājas tuvu pie papardes, šo riņķu vidū. Pēc tam papardi pārklāj ar melnu zīda drēbi. Īsi pirms pusnakts ap papardi salasās velni, raganas, pūķi un taisa troksni, gribēdami tikt riņķu vidū un aizdzīt projām nelūgto viesi, lai neviens nedabūtu papardes ziedu. Uz tiem nav jāskatās, bet gan cieši uz papardes ziedu. Tieši pusnaktī jānoņem zīda drēbe un skatoties uz papardi jāmet nelabajiem gariem virsū. Tie aizbēg projām, un tai pašā laikā parādās brīnišķīgais papardes zieds. (LFK 504, 67 - Secē)
Lai redzētu papardes ziedu, tad Jāņu naktī, tieši pusnaktī iet mežā, kur aug papardes. Zem papardes krūma paklāj mutautiņu. Tad no papardes lapām uz mutautiņa birst sudraba ziediņi. Pašam cilvēkam cieši jāskatās uz mutautiņu, kur birs papardes ziedi. Visapkārt kauks dažādi zvēri un šņāks čūskas. Ja cilvēks uz tiem paskatās, tad tas drīz mirs. Pēc pusnakts jāizrauj ziedošā paparde no zemes. Uz saknes var redzēt līgavas vai līgavaiņa vārdu. (LFK 466, 48 - Bātē)
Līdeks Osvalds Latviešu svētki.- Rīga, 1940.

Papardes zieda meklēšana ir viena no Jāņu nakts skaistākām paražām, ap kuŗu saistās daudzas tautas tradīcijas tāpat kā daudzi gājuši papardes ziedu meklēt, nebaidīdamies ne no kādām briesmām. Kuŗš iegūst papardes ziedu, tas zina visus pagātnes un nākotnes noslēpumus (1400, 26489 Brīvā Zeme 1936, 138). Šeit, kā arī dažos citos gadījumos, jāaizrāda, ka ziedu meklēšana pieder jau zīlēšanai. Papardes zieda ieraudzīšana ir uz laimi. Kas ierauga Jāņa nakti pulksten 12 papardes ziedam, tas būs laimīgs (17, 1953, 208 Rūjiena). Jāņu nakti jāizrauj paparde ar visu sakni un jānogriež saknes galiņš; tur varēs redzēt nākamā vīra vai sievas vārdu (230, 210 Okte). Jāņu naktī pulksten 12-os vajag aiziet uz mežu, tādā vietā, kur ir papardes. Paklāj zem paparžu krūma mutautiņu, tad no vienas lapas birs zemē sidrabiņa ziediņi; pašam cilvēkam vajag skatīties uz mutautiņu, kur birst papardes ziedi. Un viņam apkārt kauks visādi zvēri un čūskas. Ja cilvēks paskatās uz tiem zvēriem, tad viņš nomirst, ja tas var pavadīt pusnakts laiku, tad tam vajag izraut to lapu no zemes, kuŗai ir nobiruši sidraba ziediņi. Uz to saknīti var redzēt līgavas vai līgavaiņa vārdu, tad tas cilvēka vārds, ko redz uz saknītes, piepildoties, tad tas (jeb tā) braucot precībās pēc nedēļas jeb mēneša (466, 48 Lp Bāte). Zāļu dienā pusdienas laikā pulksten divpadsmitos jāiet tā, ka neviens to nezina, zāļu dienas vakarā pulksten divpadsmitos jāiet uz klēti, jāpaņem saknes un ejot pa pagalmu jāpārgriež, tad iekš saknes varēšot redzēt sava mīļā vai mīļākā vārdu un uzvārdu (72, 678 Md Cesvaine).
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.

Saules dainās ļoti uzsvērta ir Jāņu nakts pati galvenā īpatnība - tās īsums- kas aprakstīts dažādās variācijās dziesmās no visām Latvijas malām. Tādējādi skaidri izcelta Jāņu nozīmes saistība ar saules goda ciklu un ar vasaras saulgriežiem (kas citos kontekstos - kā kristīgā teoloģijā- paliktu bez mazākās intereses un nozīmes):

Īsa, īsa Jāņu nakts,
Gan var sēdus nosēdēt;
Vienu malu saule riet,
Jau otrā gaisma aust.

Līgotāji, līgotāji,
Nava gara Jāņu nakts:
Vienā pusē saule gāja,
Otrā pusē gaisma ausa.

Kā redzams no šiem diviem piemēriem, to pašu domu dainas var izteikt, vai nu tieši - ka nakts ir īsa, vai ar tās vārdisko pretstatu - ka tā nav gara, vi, kā kādā Latgales dziesmā, ka tā ir "negara" ("Nagara Jōņa naksneņa:/ Te satumsa, te izausa"). Cita dziesma vēl tekstuāli uzsver to, ka Jāņu nakts ir pati īsākā no visām, kas, protams, attiecas tikai uz īsto astronomisko saulgriežu nakti (ap 20.vai 21.jūniju), ne uz vēlāk pieņemto 24.jūniju:

Īsa, īsa Jāņu nakts
Par visām nakstiņām:
Te satumsa, te izausa,
Te saulīte gabalā.

Ja gadījumā līgotāji sāktu izrādīt kādas noguruma pazīmes, tad tiem tiek atgādināts, cik Jāņu nakts būtībā ir īsa. Latvijas platuma grādos tik tiešām rieta blāzma labi ja ir pilnīgi izdzisusi, kad pēc ļoti īsa tumsas posma jau sāk gaišoties nākamās dienas rītausma. Sekojošā līgotnē tuvību saules rieta un lēkta starpā vēl pasvītro skaniskā vārdu spēle starp prievārdiem ne un no, kā arī vakara rietēšanu un nākamā rīta rotāšanu, pie kuras vēl atgriezīsimies mazliet vēlāk:

Līgojiet, Jāņa bērni,
Gana īsa Jāņu nakts:
Vēl saulīte norietēja,
Jau rītā norotāja.

To pašu domu izteicot ar pretējiem vārdiem, resp., apgalvojot, ka Jāņu nakts nav gara, lieti noder divrindu formula Kas to teicas, tas meloja dažādos variantos, kam tad seko aplamais apgalvojums:

Kas to saka, tas ir melis,
Ka ir gara Jāņu nakts:
Te satumsa, te uzausa,
Te saulīte gabalā.

Daudzās Jāņu dziesmas, kas uzsver Jāņu nakts īsumu, tātad nepārprotami un tekstuāli izceļ šo svētku būtisko saistību ar vasaras saulgriežiem. Kā jau to redzējām kādā agrākā piemērā, vairākas no tām vēl atgādina par auglības rituāliem, kas šai īsākajā naktī paveicami, ieskaitot gan pašiem savu lauku, gan kaimiņsētu apstaigāšanu:

Eima, eima, nestāvam,
Nava gara Jāņa nakts:
Te satumsa, te atausa,
Te saulīte gabalā.

Vīķe-Freiberga Vaira Trejādas saules. Hronoloģiskā saule.- Rīga, 1999.

Jāņu rīta saules rotāšanās ir aprakstīta ļoti gleznaini, kur saulīte laistās trīs teiksmainās varavīksnes krāsās - zilā, zaļā un sarkanā, vai arī, mazliet bojātos tekstos, tikai pirmās divās. Gadās arī daļēji sajaukumi ar dainām tradicionālo metālisko krāsu trijotni, kā sekojošā Suntažu līgotnē, kur zilā un zaļā krāsa kombinējas ar metālisko sudrabu kā trešo. Vienkāršākas dziesmas, kur Jāņu rīta saule lec tikai sudrabota, sastopamas tikai izņēmuma kārtā:

Jauni puiši, jaunas meitas,
Jāņu nakti neguļieti,
Tad redzēsit Jāņu rītu,
Kā saulīte rotājās:
Brīžam zila, brīžam zaļa,
Brīžam tīra sudrabiņa.

Citās šī motīva versijā nomodā palikšanas gala mērķis ir redzēt uzlecam trīs mistiskas saulītes uzreiz. Tās attēlotas kā svētības un auglības nesējas, it īpaši graudaugiem kā seno latviešu pamata iztikas vielām. Viena saulīte gādās par rudziem, kas dos maizi, otra par miežiem, no kā darīt alu, ko pie maizes piedzert, kamēr trešā, no tīra sudrabiņa, būtu vispārējai laimei:

Jauni puiši, jaunasmeitas,
Jāņu nakti neguļat,
Tad rītiņā redzēsieti
Trīs saulītes uzlecam:
Viena rudzu, otra miežu,
Trešā tīra sudrabiņa.

Citās versijās teiksmainā trīs sauļu uzlekšana Jāņu rītā aprakstīta "liriskā es" tiešā pārdzīvojuma un piedzīvojuma formā. Vārdos neizteikta te paliek saprotamā doma, ka dziedātājs ir tīšām palicis nomodā, lai būtu liecinieks šim Jāņu rīta brīnumam. Varbūt vēl vairāk - saules dalītā svētība, iespējams, var tā īsti iedarboties un atstāt savu iespaidu uz zemi tikai tad, ja īstajā brīdī cilvēks apzināti to satver un uztver ar cieņas pilnu gatavību un uzmanību. Kā redzams no sekojošām divām radniecīgām versijām, Jāņu saules dalīto auglības svētību var tikpat labi aprakstīt, vai nu tiešos vārdos pieminot galvenās graudaugu ražas (ieskaitot apīņus, kas līdz ar miežiem tiek lietoti alus darināšanā), vai atkal izmantojot trīs tradicionālās dainu metālu krāsas - zelta, vara un sudraba - kā bagātības un auglības simbolus:

Es redzēju Jāņu nakti
Trīs saulītes uzlecam:
Viena zelta, otra vaŗa,
Trešā tīra sudrabiņa.

Vīķe-Freiberga Vaira Trejādas saules. Hronoloģiskā saule.- Rīga, 1999.

Jānis pats ir sarežģīts tēls, un par tā būtību ir izteiktas visdažādākās hipotēzes. J.Jansons (1926) Jāni saistījis gan ar sengrieķu Dionīzu, gan ar frīģiešu Adonisu vai Attisu, bet H.Biezais šo saistību ļoti kategoriski noraidījis kā nepamatotu, uzskatot to kā nekritisku salīdzinošās metodes pielietošanas rezultātu. Visiem šiem tēliem, sākot jau ar seno babiloniešu Tammūzu un tā priekšteci - sumēru Dumuzi (burtiski - "uzticīgais dēls"), tomēr ir nenoliedzama radniecība izpildīto funkciju ziņā. It sevišķi Adoniss, ko, kā tiek uzskatīts, sengrieķi pārņēmuši no feniķiešiem (no Adoni "mans kungs"), līdzīgi latviešu Jānim atnāk reiz pa gadskārtu tieši ziedu laiciņā un pēc tam - tāpat kā sengrieķu Persefone - dodas atpakaļ pazemes valstībā.
Ļoti bieži tiek uzsvērta Jāņu dienas saistība ar kristīgo kalendāru, nereti tādā veidā it kā mēģinot mazināt Jāņu kā ļoti senu un simboliski savdabīgu svētku autentiskumu. Modernos laikos, kā katram zināms, Jāņu diena sakrīt ar Sv. Jānim Kristītājam veltīto kalendāra dienu 24.jūnijā. tas tomēr vēl nenozīmē, kas Jāņi būtu jel mazākā mērā kādi kristīgie svētki vai - ka radušies kristīgā kalendāra iespaidā. Situācija faktiski ir pilnīgi otrāda. Vēsturiskais kristīgās baznīcas lēmums Sv. Jāņa Kristītāja dienu svinēt 24.jānijā, tūliņ pēc vasaras saulgriežiem, nebija nekāda nejaušība, bet kalpoja dieviem atsevišķiem nolūkiem. Vispirms, radot blakus senajiem, visā Eiropā izplatītajiem saulgriežu svētkiem jaunus, baznīcas atzītus svētkus, nebija tik daudz jācīnās, lai senās svinēšanas paražas pilnīgi iznīcinātu, bet bija tiki tās jāievada jaunā, ideoloģiski sev vēlamākās gultnēs. Jāatceras arī, ka Kristus dzimšanas dienai bija izraudzīts 25.decembris, arī tāpat, tūliņ aiz saulgriežiem. Šis datums kristīgajiem Ziemassvētkiem tika izvēlēts, lai konkurētu ar tai laikā Romas impērijā ārkārtīgi populāro Mitras kultu, jo ziemas saulgriežos tolaik svinēja Mitras kā gaismas dieva atdzimšanas svētkus. Sv. Jānim Kristītājam baznīcas kalendārā ierādītais datums sešus mēnešus pirms Kristus dzimšanas svētkiem tika pamatos ar atsauksmi uz Lūkas evaņģēliju, kur minēts, ka Jānis Kristītājs bijis pusgadu vecāks par Jēzu. Bez tam tas simboliski pasvītroja Sv. Jāņa Kristītāja lomu, kas bija nācis, kā pats teica, Jēzum "sataisīt ceļu".(..)
Latviešu Jāņu Jānī nav iespējams saskatīt pat bālāko Sv. Jāņa Kristītāja kā tēla atspulgu, tāpat kā nav iespējams latviešu Jāņu tradīcijās saskatīt kaut vismazāko ēnu no Jānim Kristītājam veltītā kulta. Tāpat dainās nav absolūti itin nekādu liecību par jebko pat attāli līdzīgu Sv. Jāņa kā mitoloģiska tēla "sinkrētiskai sakausēšanai" ar mitoloģisko Sauli. Citādi tas ir bijis dažās katoļu zemēs, sevišķi Kvebekā, kur Jānis Kristītājs ir svētais patrons. Tur vēl nedaudzus gadus atpakaļ Jāņu dienā notika parādes un procesijas, ko ievadīja rati ar Jāņa Kristītāja tēlu kā jērādā drapētu mazu puisīti ar cirtainiem blondiem matiem, ar mazu jēriņu pie kājām. Savā laikā kādam pat bija ienākusi prātā doma nabaga bērnu vienā tādā parādē nokrāsot ar zelta krāsu, lai tas līdzinātos statujām Kvebekas baznīcu priekšā (ar sagaidāmiem traģiskiem rezultātiem), tā attēlojot ne tikai Jāni Kristītāju kā bērnu, bet arī viņa apzeltīto statuju! Salīdzinājumā ar šādām zemēm, kur Jāņu svinēšanai izmantoti un pielāgoti kristīgā kulta vai svēto rakstu elementi, jo vairāk izceļas latvisko Jāņu kā svētku savdabīgais un senatnīgais raksturs.
Vīķe-Freiberga Vaira Trejādas saules. Hronoloģiskā saule.- Rīga, 1999.

Vasaras saulgriežu cilvēkojumu, teiksmaino Dievadēlu Jāni dainas izceļ kā cēlu un dižu tēlu. Apraksti par Jāņa izskatu, apģērbu, dzīves vietu un darbību sakrīt ar apstākļiem cilvēku dzīvē, bet Jānim viss ir greznāks, krāšņāks, varenāks un bagātāks, ieskaitot viņa augumu.

Ai Jānīti, Dieva dēls, tavu staltu augumiņu!
Dievs dos man lielai augt, būšu tava līgaviņa.
B 31, 1174

Viņa tērps ir grezns: zila samta un zelta svārki, sudraba kamzoļi, zelta pieši, zelta josta, sudraba zobens, pelēks mētelis. Jāņa platā cepure ir zilā krāsā, un tā viegli iedomājama kā debess, kas pārsedz visu pasauli.

Vai Jānīti, Dieva dēls, tavu platu cepurīti!
Visa plata pasaulīte apakš tavas cepurītes.
32909

Dainās krāšņi attēlota Jāņa sēta, kur viņš ir saimnieks. Tā atrodas Jāņa kalnā un ir iekārtota līdzīgi ļaužu sētām, bet arī tur viss ir greznāks un bagātāks. Dainas to nosauc par pili. Ēkas celtas no ozola koka ar vaŗa grīdām. Pagalmam ir trīs vārti, istabā viss mirdz zeltā un sudrabā. Sētai apkārt dārzi, kalna galā aug liepa.

Kupla liepa uzauguse Jāņa kalna galiņā,
Tur Jānītis apsegloja ābulainu kumeliņu.
32952

Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.

Starp saules dainām ir pārsteidzoši maz Jāņu dziesmu pa mitoloģisko Sauli, kaut ir īsumā pieminēti vairāki motīvi, ko varētu uzskatīt par mitoloģiskiem. Dažu šo motīvu nozīme sen jau kā tautā ir vainu izzudusi pavisam, vai kļuvusi stipri neskaidra. Viens tāds ir par Jāņa brēkšanu, slīkšanu jeb iekrišanu ūdenī:

Jānīts kliedza, Jānīts brēca
Dziļas upes dibenāji,
Eita, puiši, eita, meitas,
Velciet Jāni maliņāji;
Izvilkuši maliņāji,
Kaltējiet saulītē;
Izkaltējiet saulītē,
Dodiet siera gabaliņu.

Līdzīgos motīvos rietošā saule vai Saules meita ir tā, kas iegrimst vai noslīkst jūrā, vai upē, un varētu būt, ka Jānis te šai ziņā pielīdzināts saulei. Kliegšana un brēkšana ir formula, kas saistīta arī ar citiem mītiskiem tēliem. Citur dainās, piemēram, Laima ir tā, kas kliedz un brēc, redzot, ka liktenis kādam cilvēkam grasās uzņemt ļoti nelabvēlīgu pagriezienu. Kā to vēl redzēsim pie karstās saules dziesmām, arī izkaltēšana saulītē var saistīties ar cilvēka likteni, - tā apzīmē laimi un izdošanos, pretstatā iekrišanai ūdenī, kas tad simbolizē nelaimi un pārestības. Grūti saskatīt, ko tieši šie motīvi varētu nozīmēt sakarā ar Jāni un Jāņu svinēšanu, ja nu vienīgi ar to ir vienkārši uzsvērta vajadzība puišiem un meitām Jāņus noteikti svinēt. Ir, protams, vairākas Jāņu nakts paražas un ticējumi, kas saistās ar ūdeni, kā, jau piemēram: jauni ļaudis Jāņu vakarā ūdenī mēdzot zīlēt savu nākamo, ar ko laikam domāta pazīstamā zīlēšana ar vaiņagu iemešanu straumē, bet tas atkal šķiet pavisam cits domu virziens. H.Biezais šim motīvam vispār nekādu dziļāku nozīmi nemeklē, pieņemot to tikai kā izteiksmes veidu, kā paust vēlēšanos, lai Jānis būtu pats klāt vai ierastos Jāņu svinēšanā.
Vīķe-Freiberga Vaira Trejādas saules. Hronoloģiskā saule.- Rīga, 1999.

Jānis galvenokārt ir veģetālās auglības dievība, kas personificē dabas gadskārtējo atdzimšanu pēc garās ziemeļu ziemas. Šai ziņā tam ir daudz līdzinieku salīdzinošajā mitoloģijā: frīģiešu Atis, feniķiešu Adonīds, daļēji sengrieķu Dionīss un arī ēģiptiešu Ozīriss. Cikliskā atmoda pēc ziemas stinguma (vai - dienvidu zemēs - pēc ilgāka sausuma perioda) visuzkrītošāk parādās augu valstī, no kuras savukārt ir atkarīgi visi dzīvnieki. Tāpēc Jānis parasti ir zaļu lapu un zāles vedējs:

Jānīts nāca pa kalniņu
Zāļu nasta mugurā.
Nāc, Jānīti, no kalniņa,
Dod manām telītēm;
Es tev došu siera nuku
Par telīšu varošanu.
53294

Zaļumu plaukšana saistās ar lietu, kas Jāņos ir tik raksturīga parādība, ka radījusi sakāmvārdu "Līst kā pa Jāņiem". Zaļumi nodrošina govīm barību un līdz ar to cilvēkiem pienu. Jāņubērni, kas staigā no sētas sētā, jāņuzāles kaisīdami, druvas un mājas aplīgodami un nezāles izmīdami, atdarina pašu Jāni kā zaļumu, auglības un svētības nesēju. Mājas saimniekam jādod alus jāņubērniem, lai tam augtu mieži tīrumā; Jānim vispār ir īpaša saistība ar graudaugu auglību:

Vai, Jānīti, Dieva dēls,
Tavu kuplu cepurīti!
Apakš tavas cepurītes
Auga mani mieži, rudzi.
32907

Jāņumātei jāmielo jāņubērni ar sieru, lai aug govis laidarā. Zāļu vakara sakrālais kopmielasts ir Jānim domāts upuris, ko dievības vietā pieņem viņa celebranti. Jānim par godu devīgu roku tiek dalītas tieši tās dāvanas, ko no Jāņa nākamajā gadā atkal sagaida. Miežu alus, kas Jāņos jādarina un ko dzer visa svētku draudze tādā kā Svētajā vakarēdienā, ir no cietiem graudiem darināts šķidrums, kas pārstāv kopto lauku un graudaugu ražīgumu. Siers, ko pasnieda jāņumāte, no šķidruma darināta cieta barība, pārstāv dabisko pļavu un no tām atkarīgo mājlopu auglību. Jāņu mielasts tātad reizē simbolizē dabas auglības dubulto - veģetālo un dzīvniecisko aspektu un arī uzsver transformācijas, caur kurām cilvēka kultūra pārveido dabas dotās pārtikas izejvielas. Vadoties pēc simpātiskās maģijas principiem, ļaudis Jāņu nakti nedrīkst gulēt, lai viņiem līdzīgi veldrē vai veldē (tas ir - guļus) nesakristu mieži, rudzi, pūri (kvieši), auzas vai lini. Paliekot visu nakti kājās, jāņubērni liek arī labībai palikt stāvus līdz pļaujas laikam:

Kas gulēja Jāņa nakti -
Veldrē rudzi, veldrē mieži;
Kas līgoja Jāņu nakti -
Stāvus mieži, stāvus rudzi.
33191

Vīķe-Freiberga Vaira Dzintara kalnā.- Rīga, 1993

Jāņus Straumēnos svētīja ar sevišķu greznumu, jo pats saimnieks bij Jānis, un tāpēc tajos netaupīja nekādu mantu, lai pēc tam vēl ilgi šos svētkus varētu atminēt. Arī pašam saimniekam tie sagādāja vislielāko prieku, jo viņš spēja kaut ko iztērēt, mielodamies ar saviem draugiem un saimi. Un arī tāpēc šie svētki visiem patika, ka ap šo laiku lauku darbi it kā pārtrūka un ļaudis taisījās no laukiem un pļavām ņemt atpakaļ, ko viņi kādreiz tiem bij devuši.
Jāņu sestdienā darbi Straumēnos izbeidzās jau ap pusdienas lauku, un puiši, sakāpuši zirgiem mugurās, aizjāja tos uz upi peldināt. Paši, kaili tiem mugurā sēdēdami, viņi līkumoja pa ūdeni, un zirgi aiz patikšanas sprauslāja, kamēr ūdens no viņu spalvām izskaloja visus vasaras putekļus un sviedrus. Izkāpuši malā, viņi, brūni un melni, līdzinājās tiem kumeļiem, ar kuriem Jānis apbrauc Zemgales druvas.
Straumēnu saimniece jau sen uz šo dienu bij gatavojusies, un pagrabs tagad atvēra savas durvis vaļā līdz galam. Dzeltenus kā rudens saule viņa nesa uz klēti balto dvieļos ietītus apaļos Jāņu sierus, sviesta pilnās bļodiņas un cieti nožāvētus šķiņķus. Lieli ozola zari klētī jau iepriekš bij novietoti, un pāri gultu baltajiem pagalvjiem tie plēta savas robainās lapas, kas, pašas tumši zaļas, pilnīgi sakusa ar klēts krēslu, un tikai no svaiguma, ko tās izdvašoja, varēja manīt, ka tās tur dzīvo. Sietiņā sabērtus, vēl kūpošus, tikko no krāsns izvilktus, pārsprāgušiem sāniem, no kuriem spiedās ārā čurkstoši speķa gabaliņi, atnesa pīrāgus un sakrāva šķīvjos uz galda. Tur jau stāvēja degvīns brūnās māla krūkās kopā ar ozola koka alus kannām, ko vectēvs senlaikus bij darinājis. Vienā klēts kaktā ozola zaru pakrēslī uz maza galdiņa stāvēja koka stīpām sastīpota pusmuca alus ar krānu apakšā, lai viegli varētu izlaist ārā vecos galvu dumpotājus - miezi un apini, kuriem abiem patikās dancotāji vīri. Vēl uz galda pudelēs bij redzams sacukurots šņabis, kam bij ķimeņu vai kādu ogu garža, kas, liets glāzēs, tecēja biezs kā tikko no šūnām izsviests medus. To saimnieks pats pērno vasaru bij gatavojis - karsēdams un tecinādams, līdz, aizvākotajās pudelēs mēnešiem ilgi saulē stāvēdams, tas bij noziedējis un ienācies līdzīgi auglim.
Ap klēts durvju stenderēm bija apvīti kupli ozola vaiņagi, karādamies uz pirms daudziem gadiem iesistām naglām, un turpat klēts priekšā vecākās sievas, mauriņā nosēdušās, vija vēl citus. Skaidienā Janka rīkojās ar trim vecām ratu rumbām, piedzīdams tās pilnas sveķainas malkas, kas šim gadījumam tika krāta jau no ziemas. Visam vajadzēja būt gatavam jau pie laika, jo ciemiņi Jāņu sestdienā mēdza ierasties jau ap palaunadzi.
Pirmais sētvidū ienāca Straumēnu tuvākais kaimiņš - Puravelnu saimnieks, liels, plecīgs vīrs ar garkātainu pīpi zobos. Basās kājās viņš bij uzvilcis koka tupeles, bet svārki un krekls viņam bij vaļā, tā ka bij redzams viņa izvelvētās, brūni nodegušās krūtis, virs kurām muskuļi kustējās kā virves.(..)
Puravelns ar Straumēnu tikko bij iztukšojuši trešo glāzi, kad sētvidū ieripoja trīs zaļi krāsotas atsperu ores, katra ar pāris zirgu priekšā. Pirmā orē sēdēja kaimiņu pagasta Bitenieku saimnieks ar savu saimnieci - lielākais zirgu mīļotājs visā apgabalā. Kad uz lielceļa redzēja joņojam putekļu mākonīti, tad katrs zināja, ka tur brauc Bitenieks. Reiz pat viņš bij ar saviem meļņiem iebraucis baznīcas priekšnamā, izlikdamies, it kā zirgus nav varējis noturēt. Bitenieks bij lielīgs spēcīgas dabas cilvēks, kas mīlēja apstāties pie visiem krogiem, izmaksāt citiem šņabi un alu un tad atkal doties tālāk.
Otrs, Biļļu saimnieks, bij garš, melnsejains vīrs, kurš mīlēja stāstīt, ka viņš cēlies no turkiem. Viņš gan saimniecības ziņā stāvēja pakaļ pārējiem saimniekiem, jo prāts tam nesās uz pavisam citām lietām. Viņš mīlēja klausīties un zināt. Vai nu pilsētā, vai citur viņš meklēja satikšanos ar dažādiem ļaudīm, par visu tos izjautādamas, un tāpēc viņa atmiņā, no kuras nekas neizzuda, bija sakrājušies nebeidzami nostāsti par kariem, ģenerāļiem, valdniekiem un senajiem Kurzemes lielkungiem. Visvairāk viņam tikās dzert draugu starpā, sarunā iejaucot savus nostāstus, ko viņš mīlēja stāstīt, šurp turp pa istabu staigādams, ar īkšķi piebakstīdams savā īsajā pīpītē.
Dauknu saimnieks iebrauca pēdējais, jo viņš arī bij cienījamākais no visiem Straumēna draugiem. Tas bija gara auguma plecīgs, drusku uz priekšu salīcis cilvēks ar ūsām, kas tam bij nošļukušas lejup kā poļu muižniekam. Viņa iesirmie, galvas vidū šķirtie mati tam nokārās gari pār pleciem. Šis vīrs bij ar drusku augstprātīgu raksturu, nevienu sevišķi nemīlēja, bet viņa runā labprāt visi mīlēja klausīties. Viņš sprieda rāmi un, nemaz necenzdamies, panāca valdīšanu pār visiem pārējiem.
Tā šie ciemiņi sabrauca Straumēnu Jāņa pagalmā: vīrieši ar pudelēm kabatās, bet sievietes ar lakatiņos iesietiem sieriem, ko viņi visu ar dažādiem novēlējumiem nodeva saimniekam un saimniecei. Sētvidus tūlīt pieplūda pilns ar valodām, un, nopurinājuši putekļus no mēteļiem, viesi devās uz Jāņu klēti. Pa ceļam viņi apstājās, apskatīja viens otru, jo nebij kopā bijuši kopš Ziemassvētkiem. Sejas viņiem bij brūnas nodegušas, un, būdami pazīstami jau no jaunām dienām, viņi necentās izlikties par tādiem, kādi viņi nebij. (..)
Mājās pa tam bij sabraukuši vēl citi ciemiņi, un visi devās no klēts ārā tos sagaidīt. Sētvidus tagad bij pilns ļaužu. Te bij saimnieki pelēkās un melnās vadmalas drēbēs un saimnieces kupliem svārkiem un aubēm galvās - visus tos darbs un auglīgā zeme bija padarījuši turīgus. Lielupe, kas ar savu velgo dvašu appūta viņu laukus vasarās un aplēja ar mālainiem ūdeņiem pavasaros, bij viņu barotāja, un tikpat lēni, kā tā tecēja uz jūru, viņi tecēja caur dzīvi, jo druvu smagums, ar ko viņi bij saauguši, padarīja to soļus nesteidzīgus. Saule pašlaik taisījās uz laišanos - un putekļi bij sarkani virs mājā skrejoša ganāmpulka. Govis, šaurajā gatuves ceļā saspiestas kopā, sasitās ragiem, spīguļodamas savām gludajām mugurām. Viņas visas bij ar spēcīgiem tesmeņiem un, garām skriedamas, apdvesa ciemiņus ar piena smaržu. Meitas šovakar tika ar govīm ātri galā un saģērbušās pievienojās pārējiem ļaudīm, kuri visi jau bij ar ozola vaiņagiem galvās. Viss pulks, skaņi līgodams, devās uz kalnu aiz mājas, kur vīri pašlaik beidza uzdzīt kārts galos sveķainas malkas pilnās rumbas. Straumēns pats tām pielaida uguni, un, kad tās uzcēlās augšā, sarkanas un dūmainas triju pūčku liesmas kāpa taisni pret debesīm. Tagad līgo dziesmas atskanēja vēl skaņāki. Tāpat kā arklus vai citus darba rīkus pavasaros izrāva no šķūņiem vai klētīm, lai tie iesāktu savu kalpošanu, arī šīs dziesmas, visu gadu gulējušas atmiņās, šo nakti izrāva no atmiņu vācelēm, un, zāļu un druvu gara radītas, tās noskanēja viņām pāri. Pūčkas pacēlās arī pie citām mājām, to ugunis mirdzēja vai nu pāri, vai cauri birzīm, un drīz viss klajums laistījās liesmās, kas apspīdēja rudzu, kviešu, auzu un miežu laukus. Šie spīdumi izbaidīja griezes, un, brīdi klusu raudzīdamās tajos no labības biezokņiem, tās ātrām kājām aizskrēja pašā lauku vidu, iesākdamas tur no jauna savus grūtsirdīgos brēcienus. Pamale tagad bij ne tikvien uguņu, bet arī dziesmu pilna: dziesmas skanēja no visām mājām un visiem apvāršņiem.
Pie Straumēnu pūčkām atnestā alus muciņa jau bij pa pusei iztukšota - un dziesmas un valodas jaucās juku jukām. Puravelnu saimniekam ne tikvien bārda, bet arī vaiņaga lapas bij aplietas putām, un resns, ar savām kailajām krūtīm viņš izskatījās līdzīgs pašam Jāņu dievam, kas tagad malu malās ļaudis bij sadumpojis uz tik līksmu jautrību. Viena no pūčkām jau bija beigusi degt, bet tās vietā atnesa citu, un Kārlis, kam miestiņš bij iedvesis lielu dūšu, taisījās to pacelt zibeņa pāršķeltajā lielā bērzā, kas vēl zaļoja, kaut gan tam miza gandrīz līdz pusei bij norauta. Pakāpies zaros, viņš uzsēja ar vēdera siksnu pūčku sev uz muguras un rāpās augšā. Visi Straumēnu ciemiņi sagāja ap bērzu gavilēdami, dziedādami un trokšņodami sekoja Kārlim. Kārlis uz brīdi pilnīgi pazuda skatītājiem, un viņu ieraudzīja tikai tad, kad iededzinātā pūčka pacēlās lēnām pār bērza galotni. Drīz vien tā izlīda virs bērza visā garumā; kārti Kārlis stipri piesēja galotnei. Lai gan vēja pavisam nebija, pūčkas liesma šinī augstumā noliecās uz vienu pusi, un, tā kā, sevišķi no tālienes, kārts nemaz nebija redzama, tad pūčkas uguns likās gaisā karājamies līdzīgi milzīgai zvaigznei.
Kārlim zemē nokāpjot, to sagaidīja priecīgi kliedzieni un slavinājumi, un viņam uz vietas bij jādzer vesela krūze alus, bet vecais Janka, piegājis viņam klāt, sacīj:
"Ja es būtu pie naudas, būtu derējis uz vesela pusstopa, ka tu to pūčku neuznesīsi." (..)
Pūčka bij izdegusi, un pagales krita lejup, piebērdamas bērzu dzirkstelēm. Kārts ar sarkani nokaitētām dzelzīm palikās augšā, un līgotāji devās uz klēti, kur sākās patiesa Jāņu maltīte. No krāsns tikko izvilktu un bļodās saliktu atnesa jēra gaļu biezā krējuma mērcē ar sīpoliem brūni apceptiem kartupeļiem un taukos čurkstošas cūku ribas. Tasītēs bij sakrauts brūkleņu ievārījums un gurķīši, kas, skābēti vēl rudenī, līdz šim bij uzglabājušies cieti. Šķērsām pāri galdam gulēja liela, cepta līdaka, kura, to ķerot, Kārli ar astes sitienu bij gandrīz no kājām nogāzusi. Tagad Straumēnu saimnieks taisīja vaļā savas zāļu šņabja pudeles, un katram, kas šādas glāzes tukšoja, likās, ka viņš norij uz dibenu smaržīgu uguni. Tā kā lampas gaisma bij pārāk vāja, tad no istabas atnesa skalus, kas dega, kūpēdami un garas ogles griezdami, un to gaismā dega, kūpēdami un garas ogles griezdami, un to gaismā ozola zari izskatījās vēl zaļāki. (..)
Šur tur pie mājām vēl bija redzamas degam dažas vēlas pūčkas - sarkanas rīta bālajā gaismā. Pēdējās degošās malkas pagales krita no tām lejup, un gaisā palika stāvam tikai melni apdegušas kārtis. Līgotāji bija apklusuši, un vienīgi šļokas rasas pilnajās pļavās liecināja par viņu gaitām. Krustām un šķērsām tās stiepās no mājas uz māju kā zaļas grīdsegas, aizmirstas saritināt, gājienam kaut kur pazūdot.
Straumēnu puiši bij sajūguši un izbraukuši sētsvidū ciemiņu zirgus, kuri, visu nakti atpūtušies un ēduši, bija grūti uz vietas noturami. Jau trešo reizi atvadoties, aizbraucēji un palicēji sadevās rokām, un tikai tad, kad bij iztukšotas pēdējās glāzes, viesi sasēdās ratos tāpat ar visiem vaiņagiem galvās. Zirgi uz reizi iesāka skriet rikšiem, un Straumēnu ļaudis vēl ilgi klausījās pie ilkšu galiem piesieto zvanu skanēšanā, un likās, ka tur pats Jānis noreibis, izgavilējies, dodas atpakaļ uz savām aizsaules mājām.

Virza Edvarts Straumēni.- Rīga, 1989.

Jāņi J.Jaunsudrabiņa "Baltajā grāmatā"

Tas bija savāds vakars un pavisam savāda nakts. Visos pakalnos spīdēja ugunis, visās malās skanēja dziesmas un bij dzirdama skaļa taurēšana. Mēs atradām vecu deguta spannīti, piebāzām to pilnu ar tāsīm, ar naglām piedzinām garas kārts galā un tad stiepām kalnā. Tāsis aizdedzinājuši, mēs kaŗti uzslējām stāvus un piesējām pie iepriekš zemē iedzīta mieta. Tāsis dega čurkstēdamas. Ar degutu apķepušais spannītis sakarsa un sāka degt. Uguns kļuva aizvien lielāka un straujāka. Deguts kusa un pilēja zemē lielām pilēm. Piles dega ar zilu uguni un krizdamas rūca kā sirseņi.
Ap uguni sapulcējās visi mājas ļaudis un līgoja bez mitēšanās. Man bija liels brīnums, ka tik daudz dziesmu varēja ietilpt manas vecmātes galvā; viņa teica un teica, bet dziesmu nekad nepietrūka.
Jāņiem tika brūvēts alus, un nu staigāja no mutes uz muti liela, zaļa māla krūze, putām pārsegta, rūgteni smaržīga dzēriena pilna. Mēs dzērām, norēcāmies, kā nākas, un uzkodām mīkstu sieru, kuru izdalīja saimniece no balta linu priekšauta.
Turpat mums stāvot un līgojot, atskanēja olnīcā spēcīgas svešas balsis. Mēs vērsāmies turpu un redzējām, ka nāk vesels pulks kaimiņu ļaužu lieliem klēpjiem jāņuzāļu. Līgoja nācēji, bet mēs arī neapklusām, līdz tad abas puses bij tik tuvu kopā, ka sāka meldiņš jukt. Tad nācēji stiepa rokas labvakaram. Savas jāņuzāles viņi krāva saimniecei klēpī un vaiņagus lika saimniekam galvā. Arī saimnieku Jancis stāvēja kā tīrais puķu klēpis. Un ak tavu laimi! - Viena meita uzlika man arī vaiņagu galvā.
"Jānīts nāca par gadskārtu," viņa teica.
Man priekš acīm nokārās kuplas smilgas, un es nekā vairs nevarēju redzēt. Bet smaržoja tik labi, un prieks par to, ka esmu ievērots, lika man lēkāt un līgot. Es dauzījos starp lielajiem kā negudrs.
No mūsmājām līgotāji gāja atkal tālāk. Viņiem piebiedrojās mūsu puiši un meitas. Arī mēs ar saimnieku Janci taisījāmies līdz, bet mūs nelaida. - Ko nu dauzīšoties cauru nakti!
"Nu, bet tad mēs vismaz gaidīsim rīta, gulēt negājuši, lai redzam, kā saulīte roto," Jancis teica.
"Jā, kā saulīte roto..." es piekritu.
Lielie nosmējās par mūsu valodu un teica, ka cūka gan ragus gribot, bet kaza nedod. Saule sen jau būšot izrotojusies, kad mēs līdīšot no migas.
Nu, tāda zobošanās šoreiz nebija vis vietā. - Mēs apsēdāmies abi ar Janci istabas galā uz soliņa un apņēmāmies gaidīt. Māte mani pavilka aiz rokas, bet, kad es teicu, ka gribu palikt pie Janča, tad viņa arī pameta mani. - Nu mēs sēdējām tur divi vien nakts sārtumā, kas nāca no nedziestošās vakara blāzmas. Tālumā vēl bija dzirdama līgošana, kaut gan ugunis nekur vairs nedega. Mēs šo to runājām un mēģinājām arī paklusām līgot, bet mums nekas neveicās. Brīžam, kad līgošana tālumā mitējās, mums kļuva pavisam baigi, tik liels bij klusums. Es redzēju, ka Jancis plaši ieplēta muti un nožāvājās. Un tai pat acumirklī arī man vajadzēja slaidi nožāvāties.
"Va dzi," Jancis teica, "tā mēs te vēl aizmigsim."
"Iesim labāk gulēt," es atbildēju.
"To nu gan ne! Tad jau rītā par mums tā smiesies, ka padvīgas ne peles alā nedabūsim. Nē - es zinu labu līdzekli: iesim uz laidaru un sēdīsimies katrs uz sava stubura. Kad sēdēšana nebūs tik droša, tad miegs nenāks."
Laidara sētas stuburi bij diezgan resni, un apakšā bij tikko kaisīti salmi. Mēs uztrausāmies katrs uz sava staba un raudzījāmies blāzmā, kura jau sāka mesties spilgtāka. Miegs bij pārgājis. Jancis sita ar dūrēm sev pa ceļiem un dziedāja:
"Sit, Jānīti, vara bungas, līgo, līgo!
Vārtu staba galiņā, līgo!"
Bet man tik augstu sāka reibt galva. Bija arī tā kā vēsi es tāpēc kāpu zemē. Es labāk gāju un apsēdos uz trepītēm, kuras bija pieslietas pie cūkklēviņa augšas. Tur es vismaz varēju vēl ar rokām pieķerties un arī ar kājām atsperties...
Kļuva aizvien gaišāks; bet līdz ar to arī miegs nāca atkal virsū kā mākonis. Es brīžam satrūkos vien, kad galva nosvērās uz sāniem. Beidzot man kļuva pavisam silti un tīkami. Man liekas pat, ka es redzēju sauli viņas viskrāšņākajā rotā. Viņa patlaban lēca. Atlašu bērzu galotnes pārstiepās kā ar daudzkrāsainu mirdzumu. Un tad saulīte sāka rotot. Viņa nāca kā smaidīga māmiņa pa celīti tur no zirgudārza, un viņas platā vilnāne bij kvēlojoši zaļa. Tad viņa to vilnāni nometa pļavā un mirdzēja zila. Zilo vilnāni viņa uzsvieda gaisā un kļuva dzeltena, tad sarkana, tad balta kā mēness.
"Janci," viņa, klātu pienākusi, teica un aizskaŗa manus matus. "Janci!"
Es uztrūkos. Kas tad te? Tā taču bija mana māte! Un es gulēju laidara salmos zem trepītēm cūkklēviņa galā. Saule bija augstu. - Ar kauna pilnām acīm es gāju mātei pakaļ uz aku mazgāties.
Bet Jancim, kurš bij par mani labi vien lielāks, nebij nemaz gaišāk gājis. Arī viņš bij novēlies no sava sēdekļa un, ieraudzījis, ka manis vairs uz trepītēm nav, līdis klētī gulēt. No turienes viņš iznāca tikai ap pusdienas lauku.
Jaunsudrabiņš Jānis Baltā grāmata.- Kopoti raksti III sējums/ Rīga, 1981.