Jānis, apzināti vai neapzināti, joprojām simbolizē vienu no galvenajām
auglības dievībām un nav šķirams no ozolzaru vainaga un kumeļa, ar kuru
tas jāj pāri mežiem un pļavām.
Piebildīsim, ka Jāņu dienas tradīcijas katrā Latvijas novadā ir nedaudz
atšķirīgas. Kaut vai tas, ka Latgales vidienē un austrumos pazīstamā
piedziedājuma līgo vietā skandē rūto. Vēl tagad esot tādas sētas, kur
tas dzirdams. Bet nu pamatu pamatā ir dažas nemainīgas vērtības -
pušķošanās, jāņuguns, papardes zieda meklēšana un aplīgošana.
Pušķošanās
Lielajai kārei Jāņu vakarā pušķot sevi un apkārtni ir gluži praktisks
izskaidrojums. Pirmkārt, ap šo laiku daba ir pilnā plaukumā. Otrkārt,
mūsu senči zināja to, ko tikai nesen pierādījuši zinātnieki - ka
saulgriežu laikā saule savu enerģiju dāvā visdāsnāk. Tāpēc daudzām
Eiropas tautām ir ticējumi, ka šajā laikā vāktajām zālēm piemīt īpašs
dziedinošs spēks.
Tomēr vainagos jāpin īstās jāņuzāles, un katrā novadā tās ir savādākas.
Vidzemē un Zemgalē ļoti izplatīta ir madara, Kurzemē un Latgalē arī -
nārbulis jeb zilgalvīte. Ļaudis gan labāk pazīst vībotni, sarkano
āboliņu, buldurjāni vai asinszāli. Vienvārdsakot, visa laba jāņu zāle,
kas zied Jāņu vakarā, līgo!
Istabas, ēkas, pagalmu parasti pušķo ar meijām. Pie klēts un kūts, kā
arī uz jumtiem un vēl citās vietās, izliek pīlādžu zarus kā visīstenāko
sargu pret skauģiem un raganām. Pa grīdu un gultām izbārstīja jāņuzāles
un kalmes. To aktīvi dara joprojām. Senos laikos saimnieks pat
apstaigāja laukus un apspraudīja tos ar meijām.
Taču atcerieties, ka latvietis var arī pateikt: nekāp manos rudzos! Tas
nozīmē, ka, plūcot jāņuzāles jāievēro arī takta izjūta. Dažkārt Jāņu
naktī iekoptu puķuzirņu dobi var sajaukt ar savvaļas lauka magonēm.
Jāņuguns
Lai nu cik īpaša, bet arī jāņuguns tomēr ir uguns - tā ir jāaizdedzina.
Tieši šajā ziņā atšķirību no senčiem nav nekādu. Laukos visu gadu vai
vismaz pavasara otro pusi visu lieko krauj skaistā kaudzē un taupa.
Ja ir iespēja, jāņuguni parasti krauj lielākoties paaugstinātās vietās.
Ja Jāņu taka ir iestaigāta, tas vienmēr notiek vienā un tajā pašā
vietā. Ja reiz runājam par tradīcijām - jāņuguni cenšas pacelt pēc
iespējas augstāk. Jo ticējums apgalvo - cik tālu spīd uguns, tik tālu
viss ir kārtībā, zemē auglība, laukos labība, meita mājās. Svarīgi ir
arī tas, ka ar jāņuguni mēs atbaidām ļaunos garus - uh, Jāņu naktī
pilns gaiss ar raganām, vilkacēm un laumām.
Taisnības labad jāteic, ka arī uz zemes kurta jāņuguns ir labāka par
tumšu nakti. Zvejnieki savulaik jūrmalā dedzināja vecās darvotās
laivas, bet kurzemnieki palaida jūrā degošu mucu.
Daudzi būs pamanījuši stabu, kura galā deg uguns. Tā ir veca
vidzemnieku paraža - tā saucamā pūdele. Ir tikai viens priekšnoteikums
visām dedzināšanām - jāņuguns jāiededz tieši tajā brīdī, kad saule
riet.
Līdz mūsdienām saglabājusies paraža lēkt pāri ugunskuram. Tāpēc tagad
to nemēdz kurt pārāk augstu. Bet jāatceras tikai kāda svarīga nianse -
ja reiz lecam pāri ugunij, sadevušies rokās, nedrīkstam atrauties viens
no otra, tad laimes nebūs.
Papardes zieda meklēšana
Papardes zieda meklēšanai ir senas un noslēpumainas saknes. Jo pat tad,
ja papardes kustas, iet un skatīties, kas tur notiek, var izrādīties
nepieklājīgi un pat bīstami. Ja nu tur gulšņā lācis...
Daudzi tautas ticējumi par papardes zieda meklēšanu izsakās izvairīgi,
gan iezīmējot gūstamos labumus, bet tieši vārdā tos nenosaucot,
piemēram, "Kas Jāņu naktī guļ papardēs, tam piepildās visas vēlēšanās"
vai "Jāņu naktī jāmeklē papardes zieds. Atradējs būs vesels un laimīgs
cauru gadu".
Mūsdienās cilvēki ir daudz atvērtāki un progresīvāki, tāpēc papardes
zieda meklēšanas jēdziens ieguvis daudz viennozīmīgāku interpretāciju.
Cilvēki ne tikai lietas, bet arī sabiedriskās organizācijas sauc
īstajos vārdos. Tāpēc, ja jums ir kādas neskaidrības par papardes zieda
meklēšanu, vislabāk zvanīt uz "Papardes ziedu". Viņi jau nu noteikti
zinās.
Aplīgošana
Tā nu ir padarīšana, ko Jāņos pieprot katrs, dažkārt atklādams gadiem
ilgi slēptās vokālās un satīriskās dotības. Esiet droši, neviens jums
neko nepārmetīs, tikai derētu atcerēties, ka alus katrā sētā ir
atšķirīgs un valodiņa, valodiņa tam seko līdzi...
Aplīgošana ir ļoti sena tradīcija un saistās ar labas ražas un
pārticības vēlējumu. Tāpēc apdzied gan miežus tīrumā, gan govis
laidarā. Un: alu, alu, Jāņa tēvs(i), līgo! Vai: sieru, sieru Jāņu māte,
līgo!
Tiesa, ar to vien nevajadzētu apmierināties, jo, kad jūs nonāksiet aci
pret aci ar cienīgiem kaimiņu aplīgotājiem, dziesmu krājumam vai
improvizācijas prasmei ir jābūt bagātīgai.
Aplīgo visu un jebko. Laukos brien caur mežiem un tīrumiem, pa ceļam
plūcot jāņuzāles un nepalaižot garām nevienu trūkumu vai labumu
noskatītā saimnieka īpašumā.
Atcel vārtus, Jāņu māte,
Nu nes zāles Jāņa bērni,
Jāņa bērni nokusuši,
Jāņa zāles lasīdami.
Mielasts
* Kā siet Jāņu sieru (ja nevar nopirkt).
* Kā brūvēt Jāņu alu (ja nevar dabūt).
No sentēvu laikiem līdz mūsu dienām nekas būtiski nav mainījies.
Izņemot to, ka Jāņutēvs vai Jāņamāte ēdmaņu var nevien taisīt paši, bet
arī iegādāties. Ja nav nekā, ir jābūt vismaz - sieram, alum un raušiem.
Visvienkāršākā medalus recepte ir šāda:
Izvēlas 2 l ūdens, 1/2 kārbu iesala ekstrakta, 1/4 pac. rauga, cukuru un
medu.
Uzvārītā ūdenī izšķīdina iesala ekstraktu, pieliek pēc garšas cukuru.
(Tā ir mūsu oriģinālā recepte.) Izšķīdinātu raugu šķidrumam pieliek,
kad tā temperatūra nav augstāka par 35 grādiem. Šķidrumu siltā vietā
raudzē apmēram 5 stundas vai ilgāk. Tā kā dzēriens būs zaudējis daļu
salduma (norūdzis), saldumu papildina ar medu. Medalu labi atdzesē,
pasniedz ar medus vai biezpiena raušiem.
Taisnības labad piebildīsim, ka pēc ļoti rūpīgas Indriķa hronikas un
citu avotu pārbaudes medalu, turēja pat līdz divdesmit gadiem, ieraktu
zemē, mucās. Proti, to taupīja ļoti īpašiem gadījumiem, piemēram,
vecākā dēla precībām ar kaimiņvalsts karalistes princesi vai miera un
sadarbības līgumu slēgšanai ar potenciālo partneri vai ienaidnieku. (kā
mēs zinām no mūsdienu pieredzes, tas ir viens un tas pats.)
(Nota bene: toreiz tā nedomāja.)
P.S. Stipruma ziņā alus, ko gatavoja mūsu senči un ko šodien pieprot
tikai daži (un tādi ir), ir līdzīgs sarkanajam sausajam vīnam. Tikai
vēl stiprāks.
Sena tradīcija, kas jau pielipusi citām svētku ieražām, māca, ka Līgo
vakarā galdu klāj ar baltu galda segu.
Tā kā galds un tik skaists galdauts nedrīkst būt tukšs, lūk,
vienkāršākā, nekur citur neatrodamā un mums pašiem vien zināmā Jāņu siera recepte.
1,0 kg biezpiena
5 l piena
2 olas
50 - 100 g sviesta
50 - 100 g skāba krējuma
sāls
ķimenes
Tātad: pienu uzkarsē līdz 95 grādiem, pastāvīgi maisot, pieliek
saberztu biezpienu. No biezpiena skābuma piens pamazām sarec. (Par to
nav jāuztraucas.) Ja biezpiens ir salds, tad, lai piens ātrāk sarecētu
un labāk atdalītos sūkaliņas, biezpienam pēc saberšanas pievieno
rūgušpienu (1/2 l) un samaisa. Kad piens sarecējis un suliņas
atdalījušās, maisīšanu un sildīšanu pārtrauc, ļauj piena receklim
nogulsnēties trauka dibenā.
Tad suliņas nolej, biezpiena masu ielej mitrā drānā, maisot un
veltnējot pēc iespējas ātrāk notecina suliņas, neļaujot masai atdzist.
Pēc tam masu liek katliņā izkausētā sviestā un maisot pa daļām pievieno
ar krējumu, sāli un ar ķimenēm sakultu olu. Karsē, līdz masa kļūst
viendabīga (īsāku laiku karsējot, siers būs irdenāks, ilgāku -
sīkstāks).
Gatavo siera masu liek ar sviestu izziestā apaļā traukā un novieto vēsā
telpā zem neliela sloga un nospiež rituļa veidā. Atdzisušu sieru
sagriež šķēlēs, sakārto lēzenā traukā un pasniedz ar sviestu, medu,
ievārījumu.
Nu tās būtu tradīcijas. Bet noteikti, ka katrai ģimenei ir savas
tradīcijas. Varbūt Jūs arī varat pateikt kādu tradīciju, kas ienākusi
Jūsu ģimenē? Piemēram man ir tradīcija katru gadu Jāņu vainagu, kaut
vienu saglabāt.Tagad tieši man ir 15 vainadziņi, bet žēl, ka vajadzēja
izmest pašas bērnības vainagus.
Cilvēki, daudzi cilvēki, nevar iedomāties Jāņus bez alus un kratīga
šašlika. Alus tas jau no mūsu senču senčiem saglabajies, bet šašliks ir
mūsu pašu izgudrojums, bet nekas mūsu bērniem un mazbērniem tās jau būs
tradīcijas. Precīzi gan nevaru pateikt kāpēc šašliks nav, bet lasījusi
esmu. Nu vēl jau protams paliek ugunskurs. Uhh... patīk! It īpaši ja
ugunskurs ir tuvu ezeram. Varbūt Jums ir gadījies kāds komisks
atgadījums?
Ir arī tradīcija- skriet kailiem peldēties. Manuprāt, viena no
interesantākajām Jāņu nakts nodarbēm (nepārprotiet). Jūs turat godā šo
tradīciju?
Nu labi, laikam te jau pietiek teksta. Katrs zin kā labak! Lai Jums
skaisti, piedzīvojumies bagāti Jāņi!
