Citāti par Jāņu ieražām - ... Dainās - Rakstu katalogs - Līgo un Jāņi - latviešu dižsvētki
Sākums | Reģistrācija | Ieeja
Līgo & Jāņi
Reklāma
Sadaļas / Kategorijas
... Ticējumos [4]
... Tradīcijās [8]
... Kas tie tādi [5]
... Dainās [5]
... Virtuvē [10]
... Pantiņos [3]
... Rotaļās [4]
Viedoklis
Kā plānojat aizvadīt gada īsāko nakti?
Atbilžu kopskaits: 213
Partneri
Statistika
Meklēšana
Sākums » Raksti » ... Dainās

Citāti par Jāņu ieražām

Nav noteiktu ziņu, kā šos vasaras saulgriežu svētkus, ko kristīgās ticības laikos apvienoja ar Jāņa Kristītāja dienu, senie latvieši saukuši. Iespējams, ka tos sauca par Ziedu svētkiem, jeb Ziedu dienu. Kādā Folkloras krātuves paražā lasām: Ziedu diena bijusi īsis. Šai dienā vienmēr sējuši sieru, kā uz pašu Jāņu dienu, un darbu arī nestrādājuši uz lauka (LFK 479, 1491 - Meirāni). Arī daudzas mūsu tautas dziesmas daudzina Jāņu dienu kā ziedu dienu un Pēterdienu kā lapu dienu:

    Ai, Jānīti, ziedainīti,
    Pēterīti, lapainīti!
    Ziediem Jāni puškojam,
    Pēterīti lapiņām.
    LD 33028.

Beļavā dienu pirms Jāņiem sauc par zāļu jeb ziedu dienu (LFK 142, 2987). Arī prof. P.Šmits domā, ka senāk Jāņu dienu, laikam saukuši par ziedu dienu, jo tā iznākot īstā ziedu laikā un pārejā no pavasara uz vasaras darbiem. Šai sakarībā viņš aizrāda uz kādu tautas dziesmu:

    Trīs reizītes vien aizgāju
    Ar māmiņu baznīcā:
    Ziedu dienu, lapu dienu, -
    Māras dienu saderēju.
    LD 15482.

Līdzīgās domās arī prof. L.Adamovičs, ka šāds nosaukums seno latviešu vasaras saulgriežiem iespējams. Taču noteikti apgalvot to nevar, un tāpēc šiem svētkiem varēja būt cits nosaukums. E.Brastiņš gan uzskata Jāņus par īsti latviskiem. Arī romieši priekškristīgos laikos pazinuši divsejaino Janusu, kas ir veca ārieša gada dievība, kur viena puse rāda uz ziemu, otra uz pavasari, šis pats vārds esot saglabājies arī pie mums. Tikai katoļu baznīca, sastapdamās ar šiem saulgriežu svētkiem ielikusi tur jaunu jēgu, daudzinādama bībeles Johanānu. Fakts nu tas, ka mūsu tautas dziesmās gan, laikam, nekādas ziņas par kristīgo Jāni neatradīsim.
Līdeks Osvalds Latviešu svētki.- Rīga, 1940.

Šo svētku vēsture un liktenis tik spilgti kā reti kurš cits piemērs atklāj, gudri izsakoties, nacionālā un internacionālā dialektisko iedabu, to, ka nav nevienas nacionālas vērtības, kas savās saknēs nebūtu internacionāla un savos rezultātos nevarētu tāda kļūt. Jāņi ir mūsu nacionālie svētki, tautas svētki. Taču to sākumi aizsniedzas nepārskatāmi tālā pagātnē, zemkopju tautu saules kultos. To sākumi datējami droši vien vismaz ar indoeiropiešu kopības laikiem - 5., 4.gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Bet nav jau jāmeklē tik tālu. Vēl ir vēsturiskos laikos, 16. - 17.gadsimtā naktī uz 24.jūniju Jāņu ugunskuri deguši visā Eiropā, sākot no Britu salām līdz pat Urāliem.
Itālijā tos saukuši par San - Džovanni ugunīm, Francijā par Sen - Žana ugunskuriem. Tie kurināti arī par godu Janam, Džonam, Huanam, Hansam, Johannusam, Ivanam Kupalam. Un, protams, Jānim. Visur šīs ugunis aizdegtas augstākos pakalnos, bet lielos ciemos un pilsētās - centrālajā laukumā. Parīzē katrā kvartālā bijis savs ugunskurs, un nereti ceremonijā piedalījies karalis, pats ar savu roku iededzinādams jāņuguni. Šie fakti liecina: ne tik tālā pagātnē vasaras saulgrieži daudzās Eiropas zemēs bijuši kolektīvi - kopienas, tautas - svētki. Oficiāli uzskatīja un baznīca sludināja, ka tiek svinēta Jāņa Kristītāja dzimšanas diena (24.jūnijs). tiešām, lasot etnogrāfiskas ziņas par Jāņiem pie tautām, kuras kristietībai piegrieztas daudz agrāk un pamatīgāk nekā mēs, redzams viduslaiku tautas kultūrai tipisks pagānisko un kristīgo elementu sajaukums. Tā jāņuzāles apsvētītas baznīcā, ugunskuri slacīti ar svēto ūdeni un tamlīdzīgi. Un tomēr arī te stabilais pirmskristīgais pamats lien ārā kā īlens no maisa, lai cik modri garīgā vara censtos savus jēriņus atturēt no maldiem. "Populārā pamācībā par Jāņa Kristītāja ugunskuru izcelšanos un sarīkošanas veidu" (Francija, 17.gs.) teikts, ka ugunis dedzināt drīkst, bet tikai ar noteikumu, ka no ceremonijas tiek izslēgti nomaldi un nekārtības. Savukārt Gustinas hronikā (Krievija, 16.gs) aprakstītas, kā abu dzimumu vienkāršie ļaudis Jāņa Kristītāja dienas priekšvakarā par godu "velnam Kupalam" pin vainagus, rokās saķērušies, dejo ap ugunskuru, bet pēc tam lec pār uguni, lai ziedotu sevi šim Kupalam.
Un tā viduslaiku Eiropā redzam ļoti senu priekšstatu un rituālu kompleksu, kurš vienā vietā saglabājies labāk, otrā - sliktā, bet kuram spilgtas un nepārprotamas atbilsmes ir mūsu līgodziesmu ciklā un Jāņu paražās, kādas tās pazīstam no bērnības - arī viens labāk, otrs sliktāk.
Čaklā Inta Vasaras saulgrieži.- Līgo, priekšvārds/ Rīga, 1988.

Savā dziļākā būtībā Jāņi ir saules uzvaras svētki, jo vasaras saulgriežos, Jāņu sākotnējā un pareizā datumā, saule ir sasniegusi savu augstāko stāvokli debesu kalnā un spīd visilgāk dienā. Pats Jānis arī nostājas kalna galā, lai sasauktu Jāņu bērnu: "Pūt, Jānīti, vaŗa tauri/ Kalniņā stāvēdams" (32883), un "Jāņa bērni līgot gāja Augsta kalna galiņā" (F929, 38939). Jāņu nakts iezīmē lielos laika griežus starp saules gadskārtējo augšup un lejup ceļu pāri debesu jumam, kad laika plūsma šķiet it kā uz brīdi apstājusies. Parastais diennakts cikls un ikdienišķā nakts uzvara pār dienu izņēmuma kārtā šai naktī tikpat kā top iznīcināta, atstājot kaut ko, kas gandrīz vai atdarina aiz polārā loka 24 stundu garo dienu. No visiem gadskārtas svētkiem Jāņi varbūt vistiešāk saskan ar M.Eliades domu, ka rituālo svētku izdarību galvenais mērķis ir atdarināt un atkārtot pirmsākumu radīšanas aktu, kad mums pazīstamā vieliskā pasaule tika radīta no sākotnējā bezformīgā haosa. Aizdegtās jāņugunis, kas kliedē gada īsākās nakts tumsu, tā stājoties pašas saules vietā, varētu arī rituāli atdarināt kosmogonisko gaismas un saules rašanos no pasaules pirmsākumu nebeidzamās tumsas. Jāņuguņu dedzināšana ir plaši pazīstama Austrumeiropā un tāpat citās Eiropas daļās - no skandināvu zemēm līdz pat Francija, Spānijai, Itālijai, Īrijai un Grieķijai - tādēļ to var uzskatīt kā ļoti senu, no indoeiropiešu tautu kopienas laikiem mantotu tradīciju.
Vīķe-Freiberga Vaira Trejādas saules. Hronoloģiskā saule.- Rīga, 1999.

Jāņu svinēšanas galvenā pamata funkcijas ir auglības veicināšana, it īpaši kas attiecas uz augu valsts audzelību un ražīgumu, un tā izpaužas dažādās Jāņu paražu detaļās. Jāņos, kā katram zināms, visa sēta ir jāizpušķo ar meijām un ozollapu vītnēm, it kā mežs būtu iebrucis sētā, uz brīdi nojaucot parastās stingrās robežas starp dabu un cilvēci. Jāsapoš un jāizpušķo bija ne tikvien sēta un pagalms, bet arī istaba. Ja Jāņu bērni tajā neienāca, lai pasargātos no lietus, tad dažs labs tur varbūt ieskatījās aiz tīrās ziņkārības. Svētku istaba ir tik ļoti izdaiļota un izpušķota, ka šķiet, it kā pati saule tās vidū būtu uzlēkusi, neskatoties uz to, ka lielākā svinēšana notiek tieši pēc saules rieta:

    Iesim iekšā skatīties,
    Kāda Jāņa istabiņa:
    Izrotāta, izpuškota,
    Pati saule vidū spīd.

Katra sapostā un meijām izrotātā saimes istaba svētkos rituāli atveido mītiskā Jāņa istabu, kas pastāv citā īstenības plāksnē. Jānim pati saule spīd istabas vidū, bet simboliski tā spīd arī katrās mājās, kur Jānis tiek svinēts un sagaidīts, ar saulgriežu dzīvinošo svētību un spēku.
Reālais ar mītisko saplūst arī aprakstos par Jāņa skaisto sētu, kas vienādi apzīmē aplīgotā Jāņa tēva sētu, it īpaši, ja pašam saimniekam būtu Jānis vārdā, kā arī mītiskā Jānīša sētu, kas atkal pastāv citā īstenībā. Formula par zaļu koku apjozto lauku sētu, kam saulīte laistās vidū, ir dainās ļoti iemīļota, un tās daudzos variantus vēl redzēsim, runājot par saules apspīdēto brāļa sētu. Koki visapkārt te attēlo aizsardzību no skarbākiem pasaules vējiem un simbolizē arī dabas auglību un dzīvības nemirstību, kamēr saule vidū pārstāv debesu svētelību cilvēku iekoptajai mājas vietai:

    Nevienam tāda dzīve
    Kā tam mūsu Jānīšam:
    Visapkārt bērzu birze,
    Vidu saule laistījās.

Vīķe-Freiberga Vaira Trejādas saules. Hronoloģiskā saule.- Rīga, 1999.

Jāņi ir saules sveikšanas un auglības svētki. No Jāņu dienas sākot, saule no augstākā kāpiena debesu lokā sāk slīdēt lejup. Jāņu ielīgošana sākas divi nedēļas priekš Jāņiem, un līgošana turpinājās līdz Pētera dienai. Vēl šur tur atskanēja priecīgais "līgo", bet pēc Pēterdienas dziesmas ar refrēnu "līgo" apklusa. Jānim aizejot, viņa vietā stājās Pēteris. Oficiālā Pēterdiena 29.jūnijā dažkārt tika turēta par lielo Jāņu dienas atsvēti, bet par īsti svinamu uzskatīja tikai pašu vakaru, Pēterdienu sagaidot.

    Ej ar dievu, Jāņu diena, līgā, līgā!
    Pēterdienu sagaidām, līgā!
    Jāņam zirgus aizjūdzam, līgā, līgā!
    Pēterami nojūdzam, līgā!
    Zemgalē

Jāņus latvieši uzskata par vislatviskākajiem svētkiem bez kristīgās ticības ietekmes, bet Pētera un Pāvila diena tika svinēta par godu svētajiem apustuļiem Pēterim un Pāvilam. Šos abus mocekļus 64.gadā Romā Nērona valdīšanas laikā piesita krustā ar galvu uz leju. Tauta Pēteri uzskata par debesu valstība atslēgu glabātāju un sargu, jūrnieku, atslēdznieku un citu amatu patronu.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.

Jāņi iezīmē laika tecējuma redzamākos griežus starp pagātni un nākotni, bet pats Jānis - kā dziesma to atgādina - sēd tagadnes vārtu staba galā. Šai ziņā Jānis ir gluži kā tie seni Baltijas reģiona purvos atrastie koka elki ar divām sejām, kas raugās turp un atpakaļ reizē, vai seno romiešu Januss, kas gadmijā stāvēja laika vārtos. Vasaras saulgriežu naktī laika eņģes starp pagātni un nākotni it kā paver arī vārtus visiem pārdabīgiem spēkiem - gan svētīgiem, gan kaitīgiem. Tādēļ tik svarīgi ir tieši šai naktī seko garai rindai auglības rituālu, kā arī spert aizsardzības soļus pret burvjiem un raganām, kas arī šajā naktī ir sevišķi aktīvi, lai auglību citiem atburtu un nozagtu priekš sevis. No dziesmām ir skaidrs, ka visi galvenie burvju rituāli ir izvedami pašā Jāņu nakts melnumā, pirms saule atkal uzlec nākamajā rītā. No tiem svarīgākā ir savas sētas un lauku aplīgošana un rituālā apstaigāšana, lai katrai atsevišķai vietai un ražai nodrošinātu auglību tajā vasarā. Darāmā ir tik daudz, ka īsā Jāņu nakts šķiet dažreiz par īstu, lai visu to paveiktu:

    Es šķitos Jāņa nakti
    Apsiet brāļa rudzu lauku;
    Izsvīst gaisma, uzlec saule,
    Ne līdz pusi nenogāju.

Staigāšana pa kaimiņu sētām, kas vairākās vietās vēl līdz mūsu dienām saglabājusies, vispārina uz visu plašāko kopienu tos pašus rituālus, ko katrs pats izved savos laukos un sētā. Gluži kā ķekatnieki rudenī un ziemā, Jāņu bēri ar savu klātbūtni palīdz nodrošināt nākamam gadam auglību tai sētā, kur tie tiek labi uzņemti un pamieloti. Katras sētas Jāņu tēvam tad Jāņa bērni jāpadzirdī ar alu un Jāņu mātei tie jāpabaro ar sieru rituālā svētku mielastā. Kā jau to norādījis H.Biezais, Jāņu bērnu kā svētku draudzes kopmielasts ar sieru un alu ir tuvs rituāls analogs kristīgajam Svētajam vakarēdienam ar maizi un vīnu, kaut arī simboliskais jeb teoloģiskais attaisnojums katram ir gluži atšķirīgs. Jāņu gadījumā ļoti īpatnējā simetriskā inversijā tiek dalīti divu paveidu produkti, kuru auglību un svētību vēlams nodrošināt nākamajam gadam. Lauku auglību pārstāv alus, no cietiem graudiem darinātais šķidrums, kamēr lopu auglību pārstāv siers, no šķidrā govju piena veidots, relatīvi ciets ēdiens. Jāņu mielasts tātad simbolizē dabas auglības dubulto - veģetālo un dzīvniecisko aspektu - un reizē simboliski atsaucas uz veidiem, kā kultūra pārveido un pārstrādā dabas dāvātās pārtikas izejvielas. Neskatoties uz Jāņa siera uzkrītoši saulveidīgi apaļo firmu un dzelteno krāsu, tieši Jāņu sakrālā mielasta motīvs saules dainās tomēr neparādās, jeb, ar citiem vārdiem to izsakot, - šī motīva Jāņu dziesmās nav bijusi izjusta vajadzības saules vārdu piesaukt.
Vīķe-Freiberga Vaira Trejādas saules. Hronoloģiskā saule.- Rīga, 1999.

Vasaras saulgriežos, kad visgaŗākai dienai seko visīsākā nakts, latvieši svin Jāņus. Tagadējā kalendārā īstā Jāņu diena ir 23.jūnijā.
Jāņi ir dainās visvairāk apdziedātā gadskārtas svinību norise. Ap 200 dainu stāsta par vasaras saulgriežu cilvēkoto teiksmu tēlu Dievadēlu Jāni, bet viss Jāņu laiks, svinību norise, apdziedāšanās un līgošana aptveŗ vairāk nekā 2000 dainu. Tās kopā ļoti skaidri rāda latviešu gadskārtas svinību raksturīgo uzbūvi un darbības divējās plāksnēs, iesaistot teiksmaino svinību cilvēkojumu un reālo svinību izpausmi zemes virsū, kad šis teiksmu tēls ierodas pie ļaudīm.
Svinības vasaras saulgriežos, kad Saule sasniegusi savu augstāko punktu debesu lokā, ir raksturīgas visām āriešu tautām. Kā latviešiem šo svinību cilvēkojums ir Jānis, tā senajiem romiešiem atbilstošs tēls bijis Janus, indiešiem - Devjana, vāciešiem - Ianus, etruskeim - Ani, slaviem - Jans, grieķiem - Apolons. Pētījumus šai jautājumā izdarījis Jānis Dārdedzis, apskatīdams Jāņu norises arī citās tautās.
Šo dažādo tautu vasaras saulgriežu svinībās ugunij ierādīta nozīmīga vieta. Senajā Indijā sievietes nesušas lāpas, Vācijā dedzināti ugunskuri; Norvēģijā un Zviedrijā saulgriežu naktī dedzina ugunis vēl mūsu dienās. Vācijā, Leiningenā uguni Jāņu svinībās aizliedza 1566.g., bet Hesenē un Nasavā 1787.g. kūrfirsta rīkojums apturēja uguņu dedzināšanu kā Jāņos, tā Mārtiņos. Kristīgās baznīcas cīņa pret nekristīgajām paražām izpaudās arī aplinkus darbībā, vadoties pēc Gregorija I ieteikuma ievietot nekristīgo svinīgu saturā kādu kristīgu nozīmi. Šo centienu rezultātā katoļu baznīca 24.jāuniju izsludināja par sv.Jāņa Kristītāja dienu, izvēloties datumu 6 mēnešus pirms Ziemassvētkiem, tātad, ar vienas dienas atstarpi no Jāņiem.
Latviešos šis svešais jēdziens, acīmredzot, nav spējis iespiesties, jo latviešu Jāņu svinību nozīme un norises aizvien vēl atbilst tautas senajām paražām, lai gan, dzīves apstākļiem mainoties, tie izpildījumā zaudējuši dabīgo pašplūsmi un seno kuplumu.
Radušies arī daži nevajadzīgi pārgrozījumi. Vispirms, jau minējām, ka datums pārcelts par vienu dienu uz priekšu, uz 24.jūniju, kas nesakrīt ar vasaras saulgriežiem. Otra nepareizība, kas jau p0aspējusi ieviesties sabiedrībā, ir apzīmējumus "Līgo svētki". Sakarā ar savu sarunu ar Kr.Baronu par to raksta Emīlis Melngailis "Jaunākās Ziņās" 1928.g. 137.numurā: "Izdodams savu pirmo krājumiņu, kurā ietilpa tikai Jāņadziesmas, es (Melngailis), jaunās dienās - 1900. - sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgosvētki kuŗš nu uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus: Jāņa dienu, Jāņanakti; kā jau bieži muļķība nosēžas goda vietā, galdagalā, lai ar uz īsu brīdi."
Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.

Seno svētku nosaukums īsti nav vairs zināms, tas atdevis savu vietu un vārdu kristīgajam kalendāra svētajam Jānim. Mēs varam saukt tos par Ziedu dienu jeb Vasarsvētkiem. Ir taču bijis vesels ziedu mēnesis. ziedu dienas vārds piešķirts vēlāk 4.jūnijam, ko sauc arī par Maizes dienu (t.i. Dievmaizes dienu). Bet šis datums laikam ir cēlies no pārprastās Dievmaizes dienas ierindošanas nedēļā, proti ceturtdienā.
Kāds 17.gs. sākuma senraksts stāsta, ka šais svētkos ziedojuši Debesu dievam jeb Tēvam ("Debo Deves"), lai viņš padarītu tīrumus auglīgus. Jo lielu nozīmi piešķīra dažādiem rītiem, kas sākās jau rudzu ziedēšanas laikā un sasniedza īpašu spriegumu jau minētajos svētkos. Druvās un dārzos iesprauda meijas, lai pārnestu uz labību un dārza augiem nekultivētās dabas lielo auglības spēku. Zāļu vakarā lasīja zāles un pina vainagus, lai ar tiem veicinātu auglību cilvēkos un lopos. Arī cilvēku dzimumorgānu spēku un dzimumsatiksmi izlietoja labības auglības pastiprināšanai. Apjājot jeb apstaigājot mājas un druvas, centās koncentrēt topošās ražas briedumu un norobežot to pret ļaunu garu un varu iejaukšanos. Lietāja vēl arī citus atvairīšanas paņēmienus un līdzekļus (sērmoskli, dadzi pret burvjiem un raganām). Arī ugunij kārts galā, kas bij redzama pāri visām druvām, bij uzdevums pasargāt visus laukus auglīgus un veicināt labības izdošanos. Attiecīgas dziesmas izteic novēlējumus, lai labība labi noziedētu ar "Dieviņa līdzēšanu".
Adamovičs Ludvigs Senlatviešu reliģija vēlajā dzelzs laikmetā.- Rīga, 1937.

Šodien bieži dzirdam sakām: Līgosvētki. Turpat līdzās - Jāņi, Jāņu diena, Zāļu diena, Zāļu vakars. Kā būtu saucami šie svētki un kā tos sauca mūsu senči? Ja ņem vērā, ka īstā svētku svinēšana sākās jau iepriekšējā vakarā, savu augstāko virsotni sasniedzot Jāņu naktī, ka nākamā - Jāņu dien - ir jau svētku nobeigums, ka Jāņu zālēm šais svētkos ierādīta nozīmīga vieta, tad svētku smaguma punkts pārsveras uz Zāļu dienu jeb kā to vēl citur sauca - Ziedu dienu.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Viena no skaistākajām Jāņu rotām ir līgošana. Tautas pūrā ir tūkstošiem Jāņu dziesmu. Katrai lietai, katrai norisei, katram svētku brīdim un katrai vietai ir savas dziesmas - Jāņa tēvam un Jāņa mātei, ganiem, lopiem, laidaram, puķu dārzam, tīrumam, ozolam, papardei, ugunskuram un darvas mucai. Tikai vienu īsu nakti svin šos svētkus, bet dziesmu ziņā nevieni citi gadskārtu godi, pat ne trīs dienas ilgstošie Ziemassvētki, nevar sacensties ar Jāņiem.
Jāņu dziesmu pazīme ir tradicionālais refrēns līgo!, arī līgā! līgojame! līgojē! Latgalē - leigū! leigō! rūtō! rūtoj! veju! Līgo Jāņa bērni, Jāņu zāles lasīdami, līgo zālē pļavā, saule šūpojas un līgo; līgošana attiecināma arī uz erotiskajiem rituāliem. "Ar līgo dziesmu vibrācijām latvietis izskaloja no savas dvēseles ikdienas rūpes un bēdas un ieskaņoja savu īpašo noti visuma apļu harmonijās."
Līgošana parasti sākās apmēram divas nedēļas pirms Jāņiem un tai tiek piedēvēts maģisks spēks.

    Priekš Jānīša gan līgoju,
    Pēc Jānīša nelīgoju:
    Priekš Jānīša ziedi zied,
    Pēc Jānīša neziedēja.
    LFK 935, 31751 Vaive

Jāņu dziesmās sastopam gan Dieviņu, gan Saules meitas, kuras zem ozola vij vainagus, tur ir kalns, kurā sēž pats Jānis - tas viss liecina par senu mītu pēdām.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Aplīgošanās Jāņos notika ne tik daudz pašas dziedāšanas vai vaļīgas izrunāšanā pēc. Tai ir vēl kāda svarīga funkcija: sabiedriskais nopēlums tautā atzīts par efektīgāko līdzekli pret sliņķiem un nevīžām, kam lauki nekopti un māja nepušķota, kam aizmirsušās Jāņu dziesmas. Savukārt atzinība un cildināšana ir jo vērtīgāka, ja tā saņemta no Jāņa bērniem, t.i., no apkārtējās sabiedrības. Tāpēc ikviens centās nepalikt kaunā un tos darbus, kas līdz Jāņiem paveicami, padarīt laikus; tad no aplīgošanas nebija jābaidās. Protams, kā jau apdziedoties, neiztika arī bez pārspīlējumiem.
Jāņu vakarā tika aplīgoti nāburgi, ja viņiem nebija kādi darbi padarīti, kā kad lauki noauguši ar lielām ušņām un dārzi nebija noravēti no nezālēm, atkal kad nebija papuvas saartas. Un ta Jāņa bērni apskatījās nāburgu mājas laukus; kur vien darīts, lai nāburga ļaudis uz priekšu sarautos un visus nokavētos darbus padarītu. (LFK 739, 6005 Lēdmane)
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Paši pirmie, kas skandināja par Jāņu dziesmai, bija gani, kas nereti līgojot aizmirsa savu ganāmpulku, kurš pat to laiku sagāja labībā. Viņi klusām palīgoja, lai drīzinātu Jāņu atnākšanu. Sevišķi jaunās ganumeitas pārskaitīja savu dziesmu krājumu un papildināja no vecmāmuļas, lai Jāņos to nebūtu trūkums.

    Vasariņu ganos gāju,
    Dziesmas tinu kamolā;
    Jāņu nakti ritināju,
    Pa vienai paņemot.
    Blīdienē.

Dienas pirms Jāņiem, šķiet, bezgala lēni velkas, jo gani, puiši un meitas tos pārāk agri gaidīt sākuši. Patiesībā pats pirmais par Jāņiem sāka domāt arājs, kad zina pirmo vagu tīrumā; ežas malā viņš iedūra Jāņos grieztu sērmūkšļa meiju. Tai bija jāattur putni no sēklas izlasīšanas, jābūt labībai par vadītāju, cik lielai tai jāizaug, un sargātājai no negaisa (Skrīveros, Alsungā, Tērvetē un citur).
Arī puiši savos dienas darbos ieminējās vienu otru reizi par prieka un nebēdnības pilnajiem Jāņiem; viņi pārdomāja meitu apdziedāšanas dziesmas, jo parasti pie jāņuguns un sētā notika meitu un puišu savstarpēja apdziedāšanās, tāpat klusi domas vilka pie iecerētās zeltenes, kas Jāņu naktī būtu bildināma.
Ne mazāk Jāņu tuvošanās nodarbināja meitu prātus un jūtas - līdz ar pavasara ziedu vītumu gaidāms iecerētais, kas aicinās meklēt brīnišķo papardes ziedu.
Jāņiem tuvojoties, saimnieka un saimnieces sejas bija rūpju pilnas, jo viņi bija atbildīgi, lai viss godam izdotos, Jāņu siera un visu citu gardumu cienastam nepietrūktu.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.

Nevieniem saulgriežu svētkiem tauta nav veltījusi tik daudz dziesmu kā Jāņiem. "Līgotnes, līgo dziesmas jeb Jāņu dziesmas ir visizplatītākais, universālākais, reizē viskrāšņākais un daudzveidīgākais latviešu gadskārtu ieražu dziesmu žanrs" (J.Vītoliņš). Visas līgotāju gaitas un izdarības pavada dziesma. Parasti atrodas viens iesācējs jeb teicējs, kas dziesmu uzsāk, tam pievienojas pārēji, pēc katras rindas atkārtojot piedziedājumu "līgo" (Latgalē - arī "rūto"). Šajos visdziesmotākajos latviešu saulgriežu svētkos praktiski izmantojama jebkura tautasdziesmu četrrinde, kuras saturs atbilst dotajai situācijai. Obligātas ir tikai specifiskās Jāņu dziesmu melodijas ar raksturīgo refrēnu. Sevišķi daudz Jāņos dziedātas apdziedāšanās rakstura dziesmas. Jau ceļā uz kaimiņu mājām bieži skan asprātīgas dziesmas par laiskajām meitām, kam neravēti dārzi, vai puišiem, kuri nav paspējuši pabeigt papuves aršanu. Humora un asprātības netrūkst arī visā Jāņu bērnu ciemošanās laikā. Puiši apdzied meitas, meitas - puišus. Dziesmām jāskan visu nakti, ja Jāņu bērniem dziesmu pietrūkst, mājinieki tos izzobo un izsmej savās dziesmās.
Tradicionāla latviešiem arī vasaras saulgriežu uguns dedzināšana, kas pazīstama daudzām Eiropas tautām. Arī šī ieraža izaugusi no centieniem nodrošināt mājas un lauku labklājību, labo ražu tīrumos. Uguns gaisma nes svētību; cik tālu jāņuguns sniedzas, tik tālu labība augs spēcīga un tīra. Uguns attīra no visa ļaunā un tumšā, tādēļ visa nakts jāaizvada jāņuguns gaismā. Tautasdziesmas piemin augstākās vietās un kalnu galos dedzinātos ugunskurus, bet visbiežāk - ar sveķiem, tāsīm, sausu malku pildītas mucas dedzināšanu kārts vai koka galā. Parasti ap uguni pulcējas vairāku apkārtnes māju ļaudis. Arī šeit nedrīkst pieklust līgošana, slavinot folklorā personificēto Jāni vai apdziedot slinkos, darbā neveiksmīgos, kā arī jauno ļaužu attiecības.
Jautrībā, dziesmās un dejās aizrit Jāņu nakts tautasdziesmu tēlojumā. "Ap Līgo svētkiem ir izveidojusies vesela uzveduma dramaturģija, kas ietver zāļu vakar un Jāņu nakts norises" (J.Vītoliņš). Ja Jāņu nakts būs pavadīta nomodā, tad visu gadu netrūks dzīves un darba prieka. Pat rasa šajā naktī ir pilna svētības, tā dod labu vilnu aitām, skaistumu un izveicību jauniešiem, veselību un ilgu mūžu vecākiem ļaudīm. Katram līgotājam jāsagaida saules lēkts, jo Jāņu dienas rītā saule lec rotādama vai līgodama.
Latviešu vasaras saulgriežu norisēs iespējams saskatīt agrārās maģijas priekšstatus, atbalsis no ticības par vārda, uguns, gaismas maģisko spēku, domas par auglības, spēka, veselības nodrošināšanu. Daudzās Jāņu nakts izdarībās saglabājušās tādas mitoloģisko priekšstatu detaļas, kas slāvu tautu ieražās jau zudušas vai mainījušās. Visspilgtāk Jāņi liecina par seno saules kultu: ar dziesmām un dejām, ar rituālu mielastu (alus, siera dalīšana) jāsagaida un jāsveic saules lēkts - vasaras saulgriežu kulminācijas momentu. Tautasdziesmu tēlojumā senie ticējumi jau ieguvušu jaunāku, reālistiskāku motivāciju un skaidrojumu.
Ambainis Ojārs Latviešu gadskārtu ieražas.- Latviešu tautas dziesmas IV sējums pēcvārds/ Rīga, 1982.

Jāņu zāles atstāja istabā visu nakti un nākamo dienu, tās neslaucīja ārā, lai neizslaucītu svētību. Tās izžāvēja un glabāja kā zāles, kuras der pret visām cilvēku un lopu vainām. Tāpat rīkojās arī ar Jāņu vainagiem. Kad govis nāca slaucamas, izkaltētos vainagus lika dzērienā. Ja govīm deva Jāņu vainagu zāles, tad viņas deva vairāk un treknāku pienu. Ticēja, ka tikai līdz Jāņiem plūktajām zālēm ir dziedniecisks spēks. Jāņos plūktos pīlādža zariņus saasēja slotiņā, izžāvēja un lietoja bērna apkvēpināšanai, kad tas bija slims vai nobaidījies, kad kāda ļauna acs to uzlūkojusi.
Visas Jāņos plūktās zāles un puķes sauc par Jāņu zālēm. Latgalē, kad meitas iet Jāņu zāles lasīt, saka "īt kōdeilōs".
Starp citām Jāņu zālēm īpaši izceļami jānīši, kurus gribētos saukt par puķi- cilvēka līdzinieci, jo ar jānīšiem visbiežāk mēdza izzīlēt cilvēka likteni, laimi. Dažos novados tos arī sauc par laimītēm. Jānīšus sprauda istabā aiz sijas - katram cilvēkam savu - un vēroja, vai tie izplauks vai novītīs. Kuram cilvēkam laimīte nedēļas laikā vai līdz nākamajam rītam izplauka, tas ilgi dzīvos, kuram ne - tam jāmirst.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Nav šaubu, ka arī latvieši, tāpat kā daudzas citas indoeiropiešu tautas, Jāņu zālēm piedēvēja lielu spēku visa ļaunuma aizdzīšanai, svētības un veselības iegūšanai. Tāpēc ar Jāņu zālēm pušķoja gan griestus, gan sienas; ar tām noklāja arī galdus un solus. Tāpat arī uz grīdām izkaisīja Jāņu zāles, sevišķi kalmes jeb skalbes. Jāņu zāles ir dažādas, tomēr, cik var vērot no mūsu tautas tradicijām, visām tām nav vienāda nozīme. Un kaut gan dažās mūsu tautas dziesmās lasām:

    Visa laba Jāņa zāle,
    Ko plūc Jāņa vakarā:
    Vībotnīte, papardīte,
    Sarkanajis āboltiņis.
    LD 32402

Taču citās dziesmās redzam arī zināmus norādījumus, kādas Jāņu zāles ir derīgākas un piemērotas šiem svētkiem:

    Ne tās visas Jāņa zāles,
    Ko rauj Jāņa vakarā:
    Rubatenes, buldurenes,
    Tās īstās Jāņa zāles.
    LD 32390

No Jāņu zālēm buldurjānis sevišķi iecienīts mūsu tautas dziesmās, jo tam piemita sevišķas dziedniecības spējas. Vēl tagad mūsu tautas medicīnā buldurjāni lietā kā ārstniecības līdzekli. Tāpēc arī zāļu vakarā labprāt uzmeklē:

    Izstaigāju grāvu grāvus,
    Buldurjāņa meklēdama;
    Nu atradu buldurjāni
    Pašā dārza maliņāi.
    LD 32376

Mūsu tautas tradicijas piemin arī citas Jāņu zāles, ziedus un saknes, kam spējas ārstēt dažādas kaites un slimības. Sevišķi tiek minētas madaras, vībotnes, papardes, āboliņš, dedestiņš, kumelītes u.c., ko zāļu vakarā saplūc, lai vēlāk izlietotu visu slimību pārvarēšanai. Šīs zāles ne tikai cilvēkiem ir veselīgas, bet arī māju lopiem tās dod svētību un veselību. Saplūktās Jāņu zāles dod govīm, lai tām būtu daudz piena. Tāpat zāļu vakarā vītos kroņus uzglabāja līdz govju atnešanās laikam, kad tos savārīja un šādu dziru deva jaunpiena govīm.
Līdeks Osvalds Latviešu svētki.- Rīga, 1940.

Jāņos par raganām uzskatītas tās sievas, kuras savas burvestības veica kaimiņu tīrumos un lopu laidaros, tiem kaitējot un atņemot svētību. Jāņi ir raganu aktīvākais darbības laiks. Tās, kuras Jāņu naktī skrien apkārt raganodamas, esot ģērbušās baltās drānās, vaļējiem matiem un izskatoties gluži tāpat kā jebkura cita sieviete. Raganas varot arī redzēt, ja Lielajā piektdienā iestāda zirni, Jāņos paņem šo zirņa ziedu, piesprauž pie cepures un iet baznīcā. Tad ieraugot raganu. Jāņu naktī varot redzēt arī velnu, ja pliks stāvot vārtu starpā.

    Jāņi, Jāņi šovakar,
    Kam tie Jāņi piederēja?
    Moderēm, raganām,
    Tām tie Jāņi piederēja.
    LD 32481 Jaunmuiža
    Tiesa, tiesa, ne meliņi
    Vecu ļaužu valodiņa:
    Jāņa nakti meitas gāja
    Raganās, vilkacēs.
    LD 32492 Vidzeme, Kurzeme

Jāņu nakti saimnieks uzmauc sev kaklā zirga sakas, loku, grožus, iet pa otra saimnieka tīrumu un met tur olu vanckarus, ja grib otru noburt.(LTT 11681 Plāņi)
Jāņa dienas naktī vajaga noģērbties plikam, aiziet uz rudzu lauku un trīsdeviņas vārpas aizlauzt no dienvidiem uz ziemeļa pusi. Laužot var saimniekam novēlēt visādu nelaimi, sev atkal var prasīt kādu daļu no saimnieka rudziem. Kad rudzus nopļauj, tad viss notiek, kas novēlēts. Kad rudzu lauzējs iet pie saimnieka pirkt drusku rudzus, tad vēlāku visa novēlētā daļa pāriet pie lauzēja. (LTT 11592 Domopole)
Ragana mēdza darīt arī tā: lai noburtu kaimiņa laukus, viņa Jāņu naktī trīsreiz pārvēlās no kaimiņa druvas pāri robežai savā druvā, tā pārvilkdama ražu no kaimiņiem sev. Īpaši tur, kur kādam saimniekam iepriekšējā gadā bija sevišķi labi padevusies labība, nākamā vasarā gaidāmas raganas un burvji.
Taču arī pašas raganas un burvji baidījās no stiprākām, vecākām raganām un, zinādamas vajadzīgos līdzekļus un paņēmienus, centās nodrošināties pret citu raganu burvības spēku. Tā savā mājā un lopu kūtī ragana savilka un samudžināja diegus, kur citām raganām pakārties, savu matu (cerēdama, ka tas būs stiprāks par svešās raganas matu) lika govs saitē, laižot to ganībās.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Diena priekš Jāņiem jau no veciem laikiem ir turēta īpašā ievērībā, saukta par Zāļu dienu, kad mājas ārstniecībai ievāca tējas, raka saknītes, gan arī saplūca, pat sapļāva zāles lopu kaitēm. Šajā dienā ievāktām zālēm un saknēm piedēvēja sevišķi dziedniecībai noderīgas īpašības.
Zāļu dienā plūkot zāļu vērtība tika saistīta ar saulgriežiem, kad saule, uzkāpusi zenītā visaugstāk, sāka atkal slīdēt zemāk. Līdz ar to ziedi bija padoti vītumam, bet tēju un zāļu ievākšanai bija jānotiek, iekām iestājās vītuma laiks.
No dažām dziesmām var pat vērot, ka Zāļu dienā ziedi it kā bijuši plūcami pašas plūkšanas dēļ, ka pašai plūkšanai ir maģiska nozīme.
Saplūktos ārstniecībai noderīgos ziedus nolika ēnā žāvēt. Jāņuzāles otrā dienā salika uz kārtīm ēku paspārnēs, nesa istabas augšā, gan arī salika klētspriekšā, bet Jāņu vainagus pakāra pie sienas.
Ziemā, pavasarī, kad atnesās govis, tām deva jāņuzāles tūliņ pirmajā barības došanas reizē. Tāpat, ja kāda govs saslima, no Zāļu dienā plūktām zālēm tika saplaucēta tēja un līdz ar vārdiem: "Aizeji, kaite rūkdama, dūkdama, atnāc, veselība, dziedādama!" dota slimajai govij iedzert.
Arī bērnus ieteic mazgāt jāņuzāļu sulā, tad tie būs vienmēr veseli. sevišķi izlasītas puķes glabā ziemai - tējai.
Bija jāzina arī zāļu plūcamais laiks, kas atsevišķiem augiem bija dažāds: dažas plūcamas pusdienā, citas Jāņu vakarā, vēl citas Jāņu rītā - rasā. Jāņu dienā plūktās vairs nav ar ārstniecisko spēku:

    Visa bija Jāņa zāle,
    Ko plūc Jāņa vakarā;
    Ko plūc rīta saulītē,
    Tā vairs lieti nederēja.
    32401

lai arī tautas ārstniecības līdzekļa - jāņuzāļu - galvenais iedarbības spēks slēpjas cilvēku pašsuģestijā, tad tomēr šo zāļu starpā bija arī tādas, kurās atrodamas aktīvas dziednieciskas vielas - kā buldurenes (baldriāns), rubatenes, deviņvīru spēks, retējumi u.c.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.

Jāņuzāles, ko plūc Jāņu vakarā, t.s. Zāļudienā, pēc tautas ticējumiem ir visderīgākās ārstniecībai, tāpat arī tās, ko nes līgotāju sētās, ir pat zāļu vietā lietotas. Jāņu zāles sasviež istabā un uz tām guļ Jāņu naktī. Jāņu dienā tās paliek visu dienu istabā, ko neslauka, lai neizslaucītu svētību. Meijas uzglabā līdz nākošiem Jāņiem: rudenī apsprauž ap lauku, lai putni neēd sējumus, liek šķūņos uz grīdas, lai nav peļu. Jāņu zāles izkaltē un uzglabā; tās dod ziemā govīm, kad teļi atnāk, dzērienā, tāpat vaiņagus. Bērnus ieteic mazgāt Jāņu zāļu sulā, tad tie būs vienmēr veseli: tāpat sevišķi izlasītas puķes glabā ziemā tējai. Arī vaiņagus uzglabā: ja govis aizburtas, tās mazgā ar Jāņu vaiņagiem. Līgojot pie laidara, Jāņu zāles sviež tieši laidarā; Jāņu rītā plūc ar rasu zināmas zāles un dod govīm ziemā, lai būtu dzeltens piens. Ja govis Jāņu vakarā nāk mājā ar zāļu kušķi mutē, būs telītes un daudz piena, nebūs viņām ziemā bads. Jāņu zāles plūc noteiktā laikā; tās derīgas tikai tad, ja tās plūc otrā rītā, kad saulīte uzlēkusi. Jāņu zāles šajā laikā ļauj plūkt visur; kas to liedz, to uzskata par ļaunu cilvēku, par burvi. Vaiņagiem, ar ko zīlē par nākamo, ir vēl īpaši noteikumi. Tie jāpin no 3x9 puķēm vai zālēm, pats vaiņags jāpin uz krustcelēm pašā pusdienā, Jāņu vakarā vai pusnaktī, pie tam nedrīkst runāt un skatīties atpakaļ. Parastās Jāņu zāles ir ļoti dažādas. Bez tam arī dažās tautas dziesmās tās ir specificētas: meitām parasti puķes un ziedošas zāles, puišiem rupjas, asas un dzēlīgas, veciem cilvēkiem īstās Jāņu zāles: papardītes, vībotnītes. Kopā ar papardi vībotnīte ir burvības zāles no seniem laikiem un gandrīz visām tautām.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.

Kad jāņuzāles pietiekoši salasītas, vainagi nopīti, ka visiem pietika, ar zaļumu nastām apkrāvušies, mājas ļaudis atgriezās sētā, un varēja sākties sētas pušķošana. Visa mājas iedzīve bija pienācīgi uzposta: celiņi noslaucīti, darba drēbes novietotas ratnīcā, lai viss būtu tīrāks un spodrāks nekā parasti.
Vispirms appušķoja vārtus. Pie vārtu stabiem piesēja sērmūkšļa, ozola vai arī bērzu meijas. Par meijām sauca nocirstus veselus jaunaudžu kokus līdz ar trīs četru metri garumā. Kā pie vārtiem, tā arī pie visām ejamām durvīm piestiprināja meijas - gan pie klētīm, kūtīm, gan istabā. Vēl istabā visos stūros salika pa kuplai meijai un arī piestiprināja pie gultu galvgaļiem un kājgaļiem. Aiz griestu sijām aizbāza lauztus ozolu, sērmūkšļu un liepu zarus. Ēku jumtu cekulus tāpat izpušķoja zaļiem zariem. Puķu traukos šai dienā iederas visi ziedi, jo "visa laba jāņu zāle". Sevišķi grezni izskatās baltās pīpenes, kas ap Jāņu laiku zied visās ceļmalās, lauku ežmalās, sarkanais āboliņš vēl vairāk pastiprina šo ziedu skaistumu kopā ar smilgām un medulenēm. Skaisti izskatās kalmes kopā ar kādiem pļavu ziediem. Visvairāk Jāņu dienas īstākai izjūtai, noskaņas radīšanai un telpas greznošanai vēlamas lauku puķes. Tās ar savām daudzējādām smaržām un ziedu dažādību dod vairāk mistiska reibuma. Jāņu naktī ņemdams palīgos ziedošo dabu, latvietis apmierināja kaut uz īsu laiciņu savas krāšņuma alkas.
Pa klēpim sērmūkšļa zaru ienesa dārzā un sasprauda pa dobēm, arī ap dārza sētu. Tāpat apmeijoja laukus, kur auga labība un lini. Kad cienasta galds bija saklāts, saimniece, dažā vietā arī saimnieks, paņēma sērmūkšļa, ozola zarus un mājinieki dziedādami, līgodami apstaigāja laukus un iesprauda pa zaļuma zaram. Sevišķi rūpīgi tika pušķots govju laidars. Tur starp sērmūkšļiem lika arī dadžus un ērkšķus - raganu atbaidīšanai.
Zaļumus izspraužot un pušķojot, centās izveidot apli: meiju augšgalus saistīja loka līnijā. Arī meiju apspraušana ap dārzu, lauku, pļavu un kūti nozīmēja apļa novilkšanu - tā bija šķietama, maģiska līnija, kam bija atvairīt katru uzbrūkošu ļaunumu.
Zāļu dienā sacirstās meijas un zarus pēc Jāņiem sasēja pirtsslotās, pietika, ko pēties, visu gadu.
Tāpat kā Jāņiem, arī Zāļu dienai bija savdabīgas latviskas paražas, ko katru gadu noteikti ievēroja.
Senkēviča Biruta Jāņi - vasaras saulgrieži.- Rīga, 1992.

Pīlādzis kā līdzeklis pret nelabiem gariem, velniem un raganām ir ļoti pazīstams arī citām tautām. Ar to Jāņu vakarā apsprauž kūts durvis, lai ļaunais gars neiet iekšā. Pīlādzis jāvelk aiz galotnes no meža, ar to jāizslauka kūts griesti un kakti, tad lopi visu gadu būs veseli; kūtī noliek pīlādža zarus vai meijas, sevišķi, lai lopus nemocītu lietuvēns, aizsprauž arī aiz kūts griestiem, aiz spāres pret kūts durvīm (lai raganas atduŗas). Kad govis pārdzen, aiz vārtiem un kūts durvīm ieduŗ pīlādža zarus zemē, lai raganas lopus nenobuŗ. Pīlādzi velk mājās aiz galotnes pa sētu, tad neienāk raganas un zagļi; ar to apsprauž istabas, lai velns neapstāj, tāpat apsprauž vārtus un gultas galus. Klētī, kur guļ, pakaŗ pīlādža zaru ar lapām uz leju, lai raganai sāp acis, kad tā skatās caur durvju atslēgu un pavedina puišus un meitas. Pīlādža zarus, tāpat dadžus sprauž ap visiem laukiem, lai kupla labība. Ar pīlādža rungu var sist velnus, raganas, spīganas u.c.; tā jāgriež Jāņu naktī, tāpat arī pīlādža zari, jo virsotnes tiem Jāņu rītā pirms saules lēkta nolauž, apgraiza, apzelē, nokož velns, nelabais vai raganas jādelējot, lai viņas ar tām nevarētu pērt. Pīlādža zariem jāstāv istabā, kamēr lapas nokaltušas, tad tie jānobrauka, turot aiz galotnes un braukot uz resgali, jāsalauž 9 gabalos; tos izmētā krustām šķērsām pa istabu un pēc laika iebāž gultas maisos. Tad ļaunums nenāk istabā. Ar apses meitu jāatspiež kūts durvis un jāuzliek akmens uz loga, tad raganas nekā nevar darīt. Retumis pieminēts arī kadiķis pie kūts durvīm pret raganām, domājams, aso adatu dēļ, tāpat arī ērkšķis. Pret raganām pie kūts durvīm, vārtiem, kūtī liek arī asos dadžus, nātres, gušņas, lai ragana netiek iekšā, noduŗas, saduŗas, atduŗas, izbada acis, sadedzina seju, sapinas un lopus nenobuŗ; liek arī izkapti, lai tā pārgriež kājas; silē duŗ adatas; pieminēti arī citi asi augi, kā ābeles zari, cūkābele, vilkābele. Arī jumtu sarga, apsprauž adatām, sviež dadžus uz kūts jumta, lai raganas skrejot noduŗas: nātres kaisa sētsvidū, lai raganas nestaigā, liek pie pagraba durvīm un uz piena spainīšiem, lai raganas netiek pie piena. Palīdz arī apgāztas ecēšas un lietuvēna krusts.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.

Kad saules stari apspīdēja mežu galus, māju ļaudis bija darbiem metuši mieru, arī gani bija savus ganāmpulkus atdzinuši gatves galā un gaidīja saimnieces aicinājumam laist lopus sētā. Puiši vēl sagādāja dedzināmo jāņugunīm, apkopa kūtī zirgus un tad devās uz pirti mazgāties.
Kamēr puiši darīja savus darbus, saimniece sauca mājas ganus, lai meitas laikā izslauktu govis un apkoptu lopus.
Ganāmpulka pārdzīšana Jāņu vakarā bija svinīgs bridis. Lopu laidara vārti bija pušķoti ar zaļumu vītnēm un meijām. Arī ik govij gans bija ap kaklu aplicis bērzu, ozolu vai puķu vainagus. Zemgalē dažās vietās, kā Bauskas apkārtnē, vainagu vietā apsējuši ar lopu kakliem dažādus lapukoku zarus, visvairāk gan bērzu zarus. Pušķošana ar vainagiem tomēr bija vairāk izplatīta. Ja vainagā bija ievītas dzeltenas puķes, tad govij bija dot dzeltenāku, krējumotu pienu. Lopus mājās dzīdami, gani līgoja.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.

Kad māju ļaudis bija savas druvas un iedzīvi aplīgojuši, tie gaidīja ierodamies jāņubērnus. Katrs, kas Jāņu vakarā atnāca no citām mājām, bija jācienā ar Jāņu sieru un alu. Jāņubērniem atkal no savas puses jāvēl laimes kā Jāņatēvam, tā Jāņamātei: labu ražas briedumu un labu veselību. Saulei atstājot augstāko vietu debesu lokā, atstājot vasaras saulgriežus, sākās augļu brieduma laiks, kur vajadzēja cilvēkam nākt palīgā ar dažādām izdarībām, veicinot ziedu pārvēršanos augļos. Viena no šādām darbībām bija jāņuzāļu sanešana sētā, kūtī un istabā, jo Jāņu naktī atveras zeme ar savām bagātībām, ar savu lielo veģetatīvo spēku, kas nes briedumu dzīvajai radībai un augiem. Tādēļ īsta jāņubērna pienākums bija nākt ar jāņuzālēm.
Jo lielāks pulks jāņubērnu nāca, jo vairāk tie šķiet ienesam mājā labumu. Tālu ceļu nākušo jāņubērnu zāles un darbība skaitījās vissvētīgākās. Vispār ticēja, ka jāņubērni ienes mājās spēkus, kas rosina un veicina auglību, un tādēļ Jāņu vakarā tos labprāt gaidīja ik sētā.
Līgotāju baram - jāņubērniem - pa priekšu gāja dziedātāja - dziesmu teicēja. Jāņubērnu barā tā bija svarīgākā persona - barvede. Viņa zināja un izsauca katrā brīdī un apstākļos vajadzīgās dziesmas. Ar dziesmu vārdiem notika visa sarunāšanās - paskaidrojumi, jautājumi un atbildes. Bijušas pat tādas dziedātājas, ka visu nakti varējušas dziesmas teikt, un tad vēl palikušas neizteiktas.

    Lai cik gara Jāņa nakte,
    Man dziesmiņas nepietrūka;
    Man uzklāja Laimes māte
    Dziesmu segu mugurā.
    53948

Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.

Burvestību, noslēpumu un mīlestības aicinājuma pilnā Jāņu nakts bija arī īstā reize nākotnes zilēšanai. Neskaitāmas ir Jāņu nakts burvestības, kam sevišķi nodevās meitas.
Nākotnes un līgavaiņa zilēšana sākās jau Jāņu vakarā, vainagus vijot: meitas meta vainagus pa pāriem ūdenī - kurai meitai vainagu pāris stāv kopā, tā to gadu apprecēsies. Vai arī meita nopin trīs vainagus, vienu sev, divus pārējos nozīmē kādiem noskatītiem puišiem; ja meitas vainags ūdenī sastopas ar vienu no abiem pārējiem vainagiem, tas puisis meitu precēs. Vainagus metot ūdenī, zīlēja arī mūža ilgumu - ja vainags nenogrima, tas nozīmēja, ka vismaz vienu gadu vēl dzīvos.
Vēl parastāks nākotnes zīlēšanas veids bija vainagus mest kokā. Cik reižu vainags nokrīt, tik gadu vēl jāgaida uz precinieku. Lai vainagam būtu lielāks maģiskais spēks, tā vīšanai dažādi noteikumi: vajadzīgas septiņas puķes, deviņas puķes, ziedi ņemami no trim laukiem utt.
Ar vainagu vai citu zāli ar maģisku spēku (papardi, jānīšiem u.c.) pagalvī gāja arī gulēt - sapnī tad varēja ieraudzīt nākamo precinieku.
Arī jāņtārpiņam piedēvēts burvības spēks - tas vairo gan mantu, gan mīlestību. Puiša "pieburšanai" jānoķer jāņtārpiņš un jāieliek iecerētajam puisim kabatā.
Ar zīlēšanu nodarbojās arī puiši, kaut gan retāk nekā meitas. Jāņu naktī tīrumā sapina divas saujas augošu rudzu vārpu - ja no rīta tās pašas bija attinušās vaļā, to gadu apprecēsies. Lai uzzinātu, vai iecerētā meita mīl, bija jāsien neskatoties kopā smilgu galotnes un resgaļi - ja iznāca aplis, tas nozīmēja mīlestību.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.




Avots: http://www.liis.lv/folklora/gadsk/citati/jani.htm
Kategorija: ... Dainās | Pievienoja: FisherLV (23.03.2010)
Skatījumu skaits: 1761 | Komentāri: 2 | Birkas: līgošana, citāti | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 1
1 Makaila   (16.10.2012 08:17)
It's really great that ppeloe are sharing this information.

Vārds *:
Email:
Kods *: