Visa bija Jāņa zāle,

Ko plūc Jāņa vakarā;

Ko plūc rīta saulītē,

Tā vairs lieti nederēja.

Vasaras pašā viducī dabā visvairāk jūtams pirmatnējās dzīvības spēks. Iespējams, tāpēc daudzas pasaules tautas tieši jūnija beigās un jūlija sākumā svinējušas un vēl tagad svin svētkus, kas saistās ar dažādām mistērijām. Tautu folklorā tiek cildināti šo svētku varoņi. Mums - Jānis, indiešiem - Devajana, grieķiem - Apollons. Daži pētnieki uzskata, ka mūsu Jāņa sencis ir romiešu Januss. Saulgriežus svinēja arī senajā Ēģiptē, Meksikā, Ķīnā, - visur pasaulē tie bijuši saistīti ar saules godināšanu un auglības rituāliem.

Jāņus var uzskatīt par vislatviskākajiem svētkiem. Pirmās norādes par šo svētku seniskuma saglabāšanos rodamas jau Garlība Merķeļa un vēl citu vācu literātu rakstos. Šo uzskatu nostiprinājuši latviešu tautiskie romantiķi.

Gadsimtiem ilgi latviešu tauta ir svinējusi Jāņus – lielākos gadskārtu svētkus gadā. Jāņu svinēšanas tradīcijas laika gaitā ir pārvērtušās līdz ar ideoloģiskās iekārtas maiņu.

Mainās arī Jāņu nozīme – padomju laikā saulgriežu svinēšana kļuva par "krāšņu piedzeršanās pasākumu”, pēc tam tos aizliedza pavisam, bet mūsdienās Līgo svētki drīzāk atgādina pikniku ar desiņām un alu.