Jāņus var uzskatīt par vislatviskākajiem svētkiem.
Pirmās norādes par šo svētku seniskuma saglabāšanos rodamas jau Garlība
Merķeļa un vēl citu vācu literātu rakstos. Šo uzskatu nostiprinājuši
latviešu tautiskie romantiķi.
Romas katoļu baznīca 24.jūniju svin kā Jāņa
Kristītāja dzimšanas dienu. Tomēr latviešu Jāņu tradīcijās ar Jāni
Kristītāju saistītā materiāla ir ļoti maz. Jāņa Kristītāja, tāpat kā
Jēzus un Marijas, īstais dzimšanas dienas datums nav zināms. Visas šīs
dienas dažādu nolūku dēļ noteiktos datumos fiksējusi baznīca.
Jāņi ir seni vasaras saulgriežu svētki, ko latvieši svētī visu nakti,
pavadot to ar jautrām dziesmām un dejām. Vasaras saulgriežos diena ir
visgarākā un nakts - visīsākā. Jāņu pamatā ir zemkopju tautu zemes
auglības kults, saules kults un falla kults.
Mūsdienās blakus Jāņu nosaukumam tiek lietoti arī
tādi nosaukumi kā Līgosvētki, Jāņu diena, Zāļu diena, Zāļu vakars. Nav
skaidri zināms, kā šo dienu saukuši senie latvieši. Iespējams, ka to
sauca ar Ziedu svētkiem, Ziedu dienu.
Latviešu tautas dziesmu krājumā ir tūkstošiem Jāņu
dziesmu. Tās veltītas katrai lietai, norisei, katram svētku brīdim un
cilvēkam. Pirmie līgo dziesmas sāka dziedāt gani, lai paātrinātu Jāņu
atnākšanu. Tradicionālais refrēns Jāņu dziesmām ir līgo!, arī līgā!,
līgojame!, līgojē! Latgalē - leigū! leigō! rūtō! rūtoj! veju!
Dziedāšanu Jāņos sauc par līgošanu un dziedātājus
par līgotājiem un līgotājām. Līgošanu katrā mājā mēdz iesākt, kad
vakariņas paēstas, un viņu turpina visu cauru nakti gandrīz līdz saules
lēkšanai, vai nu pie Jāņu uguns, vai arī līgotāji iet no mājas uz māju,
kur tos laipni uz ņem, pacienā gan ar sieru, gan ar alu, gan citu ko.
Tikpat pie Jāņu uguns, kā arī pa mājām līgojot, viņi cits citu
apdziedas. Šādu apdziedāšanos Jāņos sauc par aplīgošanu. Tādās reizēs
kalpi aplīgo savus kungus, saimniekus, maizes devējus un otrādi, kā arī
meitas puišus un puiši meitas, u.t.t. Līgojamais laiks iesākas tā divas
nedēļas priekš Jāņiem, savu augstāko stāvokli sasniedz Jāņu priekšvakarā
un pastāv līdz Pētera jeb Māras dienai. Pēc tās vairs nedrīkst līgot.
(LTT: D. Ozoliņš, Jaunroze.)
Līgošana Jāņu dienā saistīta ar auglības veicināšanu
un nelaimju novēršanu. Jāņos jālīgo, lai usnes neaugtu tīrumā, lai lini
augtu gari un nesakristu veldrē. Jāņu bērni aplīgoja gan tīrumus, māju,
gan saimniekus, meitas un puišus. Tādēļ, lai nekristu kaunā, visi jau
laikus centās padarīt savus darbus, lai uz Jāņiem viss būtu nevainojamā
kārtībā.
Uz Jāņiem posās un gatavojās jau laikus. Saimnieks
ķērās pie alus darīšanas, saimniece savukārt sēja Jāņu sieru. Tika
ravēti dārzi, velētas drēbes, postas istabas un klētis, slaucīti pagalmi
un ceļi, gatavota malka ugunskuram un cirstas meijas, pļauta zāle govīm
un zirgiem.
Jāņa dienā dara alu, sien sierus un ēd, jo tad
šinī vasaras laikā govis dod visvairāk piena. (LTT: K. Bika, Gaujiena.)
Liela loma Jāņos veltīta Jāņu zālēm. Jāņu zāles otrā
dienā žāvēja, lai ziemā, pavasarī, kad atnesās govis, tām varētu dot
tūliņ pirmajā barības došanas reizē. Arī tad, ja kāda govs saslima, no
Zāļu dienā plūktām zālēm tika saplaucēta tēja un dota slimajai govij
iedzert.
Atsevišķiem augiem plūkšanas laiks bija dažāds: dažas jāplūc pusdienā,
citas Jāņu vakarā, citas Jāņu rītā - rasā. Jāņu zāļu galvenais
iedarbības spēks slēpjas cilvēku pašsuģestijā. Tomēr šo zāļu starpā bija
arī tādas, kurās atrodamas aktīvas dziednieciskas vielas - kā
buldurenes, rubatenes, deviņvīru spēks, retējumi u.c.
Jāņa dienai tiek piešķirts tāds spēks un svētums,
ka zālēm, kas tai dienā lasītas, esot lielas un brīnišķīgas īpašības
pret ugunsgrēkiem, cilvēku un lopu ļaunām sērgām un slimībām. (LTT: P.
Einhorns, 1627.)
Priekš Jāņiem lauku ārstes sameklēja savas zāles.
Tās zāles turēja par vislabākām, kas plūktas Jāņu vakarā bez saules.
Tādām piemita vislabākais dziedināmais spēks, un tās tad arī tika
uzglabātas. Zāles savārīja un deva arī slimām govīm, tomēr nekad tūlīt
pēc atnešanās, bet tikai pēc septiņām dienām, jo citādi piens pastāvot
tikai līdz Jāņiem. Citiem lopiem deva Jāņa zāles bez ierobežojumiem.
(LTT: J. Bēdulis, Rundāle.)
Jāņu zāles pa nakti un nākamo dienu atstāja istabā.
Ārā neslaucīja, lai neizslaucītu svētību. Tāpat rīkojās arī ar Jāņu
vainagiem. Cilvēki ticēja, ka tikai līdz Jāņiem plūktajām zālēm ir
dziedniecisks spēks. Jāņos plūktos pīlādža zariņus sasēja slotiņā,
izžāvēja un lietoja bērna apkvēpināšanai, kad tas bija slims vai
nobaidījies, kad kāda ļauna acs to bij nolūkojusi.
Visas zāles, ko plūca Jāņos, uzskatīja par Jāņu
zālēm, tomēr, atkarībā no novada, dažas zāles tika uzskatītas par
visīstenākajām Jāņu zālēm.
LTdz 14787
No Jānīša pavaicāju,
Kādu plūkt Jāņa zāli.
- Plūc papriekšu buldurjāni,
Tad sarkanu āboliņu.
Latgalē iecienītas Jāņu zāles ir kādīlas.
Pie Jāņa zālēm pieder gandrīz visi lakstaugi, bet
īpaši madaras, ņerbules, debestiņas, āboliņš u.c. Ar tām izpušķo
istabas, sētu, pagalmu, tās vij arī vaiņagos. No kokiem pušķošanai
noderīgas bērza meijas un ozola zari. Nekad māju nepušķo ar apses un
alkšņa zariem: tos uzskata par ļaunā kokiem. (LTT: B. Riekstiņš,
"Atpūta" 1932, 17. VI, 22.)
Arī vainagu vīšanā izmantoja dažādus ziedus, arī
ozolu lapas. Vainags, no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts, ir kā maģisks
aplis, kas, galvā uzlikts, pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira
skauģus un nelabvēļus. Vainags veidoja apli, un tas tāpat kā Jāņu siers
un Jāņu uguns simbolizē sauli. Ozolu vainagi tika doti puišiem un
saimniekam. Ozolu vainags, ko liek Jāņa tēvam galvā, sola zirgu, arī
bišu svētību. Ar vanagu vītnēm izrotāja arī istabas. Gani appušķoja
ganāmpulkus - govīm apvija ragus, bullim uzlika ozola vainagu.
Mājas rotāšanu parasti sāka ar vārtu pušķošanu. Pie
tiem piesēja pīlādža, ozola vai bērza meijas. Tāpat arī pie visām durvīm
tika pieliktas meijas - gan istabā, gan klētī un kūtī. Aiz griestu
sijām aizbāza lauztus ozolu, pīlādžu un liepu zarus. Īpaša uzmanība tika
veltīta govju laidara pušķošanai. Tautasdziesmās, dažādu ļaunu garu,
īpaši raganu atvairīšanai, min visus dzeloņaugus, ērkšķus, dadžus un
nātres, lai raganas uz šo augu adatām sadurtos vai nodurtos.
LTdz 15192
Es savām gotiņām
Adatiņu kūti taisu,
Lai raganas nodurās,
Jāņu nakti staigādamas.
Rasai Jāņos piedēvētas neparastas spējas un
dziednieciskas īpašības. Lai govis dotu daudz piena, tad Jāņu rītā jāiet
ar govs saiti pa rasu. Jāņos balta drēbe jāvalkā pa rasu, nogriezto
ūdeni savāra ar medu, tad ar to jāmazgā acis, lai neasaro, un kājas, lai
nesalst.
Jāņi ir laiks, kad īpaši aktivizējas burvju un raganu darbība. Par
raganām Jāņos uzskata sievas, kuras savas burvestības veic kaimiņu
tīrumos un lopu laidaros, tiem kaitējot un atņemto svētību.
Jāņu rītā piena raganas skrej rasu traukdamas un
saka: "Viss uz mani, viss uz mani!" Ja kāds to dzird, tad lai saka: "Man
kaut pusīti!" Tad arī tam piena netrūks. (LTT: A. Zālīte, Bērzpils.)
Raganas esot ģērbušās baltās drānās, vaļējiem matiem
un izskatoties tāpat kā citas sievietes. Īpaši uzmanījās, lai raganas
nenoviltu pienu govīm.
Jāņu naktī kūts stūros, sienās, jumtā un durvīs
jāsasprauž dadži, usnes, nātres un ērkšķi, lai raganas, jājot mocīt
lopus, sadurstītos un netiktu pie lopiem. Lai nenāktu lopus burt ir
jānolauž pīlādža zars un jāapvelk aiz galotnes ap kūti un zars
jāaizsprauž aiz kūts staba.
Jāņu vakarā no šērmūkšļa zariem iztaisa trīs
krustus. Divus krustus piesprauž katrā pusē pie kūts durvīm, trešo zem
sliekšņa un apkaisa ar salmiem. Tad dzen govis pāri. Lopiem nekas vairs
ļauns nenotiks. (LTT: Berķenē, Lavīze Kuģis)
Latvijā un arī citās kaimiņu zemēs, bijis paradums
nelaist Jāņu naktī zirgus pieguļā, lai burvji un raganas nepielaistu
tiem dažādas kaites.
Jāņabērni, Jāņa dziesmas dziedādami, staigā no sētas
uz sētu, apsveicot ar dziesmām, ziedu un zāļu pušķiem un vainagiem Jāņa
tēvu un Jāņa māti (saimnieku pāri). Jāņa bērni nes auglību, ražas
svētību saimniecībai, veselību un laimi visai sētas saimei. Jāņabērni
maģiskā rituālā darbībā līdzinās ķekatām, budēļiem, mārtiņbērniem citos
gadskārtu svētkos. Kā svētības nesēju pienākums Jāņabērniem ir lauku un
tīrumu, lopu un sētas aplīgošana. Notika arī savstarpēja apdziedāšanās
starp Jāņabērniem un sētas saimi.
Vasaras saulgrieži iekrīt zemniekam visnabadzīgākajā
laikā, kad jaunā raža vēl nav ievākta un pagājušā gada krājumi jau
iztukšoti. Tomēr mājas saimnieku pienākums ir rūpēties par to, lai šais
svētkos nekā netrūktu Jāņa bērnu pamielošanai.
Jāņuguns kā vasaras saulgriežu senā rituāla
neatņemama sastāvdaļa ir bijusi plaši pazīstama Austrumeiropā un citās
Eiropas daļās - no skandināvu zemēm līdz Francijai, Spānijai, Itālijai,
Īrijai un Grieķijai - tādēļ to var uzskatīt par ļoti senu, no
indoeiropiešu tautu kopienas laikiem mantotu tradīciju.
Jāņuguns simbolika ir galvenokārt saistīta ar saules
aizstāšanu, pēc tam, kad tā norietējusi, lai ne mirkli nepaliktu bez
gaismas līdz saules atnākšanai. Jāņuguns šķīsta, veicina veselību un
auglību.
Jāņugunis sauktas arī par pundelēm, pūdelēm, raganām,
Jāņu lampām, Jāņu svecēm. Ugunskura vieta tiek izvēlēta augstākajā
kalnā. Tika dedzināts vai nu ugunskurs, vai garas kārts galā uzvilkta
darvas muca vai darvots ritenis.
Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie
lauki un tīrumi iegūst spēku un auglību. Ja kāds bijis slims, to nesuši
pie Jāņuguns, lai arī to apspīdētu dzīvinošās liesmas.
Pēc tautas ticējumiem, Jāņugunij piemīt sevišķs
noslēpumains spēks, tāpēc latvieši to izmantoja dažādiem nākotnes
zīlējumiem.
Jāņu nakts ir maģijas un brīnumu pilna. Paaudžu
paaudzēm tautā klīst nostāsti par papardes ziedu, ko tikai retajam
laimējies ieraudzīt. Šo ziedu, kas zied sidraba, zelta, dimanta
ziediņiem, meklēt gājuši daudzi, cerot iegūt bagātību un laimi, izzināt
pagātnes un nākotnes noslēpumus. Papardes ziedu sargā ļauni gari un
zvēri, kas, papardes ziedam plaukstot, kauks un biedēs.
Jāņa naktī zied paparde ar krāšņiem ziediem. Kas
iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš
vēlas. Zieda iegūšanu kavē ļauni gari un tikai drošs cilvēks var to
iegūt. (LTT: B. Riekstiņš, "Atpūta", 1932, 17. VI, 22.)
Papardes ziedam piedēvē brīnišķīgu spēku. Ja kādam
laimējas papardes ziedu iegūt, tad tam laimējas viss, ko tas vēlas. Tas
zina visus pagātnes un nākotnes noslēpumus. Ja papardes ziedu ieliek
apavos, tad var iet, kur vien vēlas, neviens to neredz un nedzird.
Papardes zieda iegūšanas paņēmieni ir dažādi:
Jāņa naktī jāiziet uz papardēm un jāpaklāj zīda nēzdodziņš. Papardes
ziedot ziedus nobirdina nēzdodziņā. Nēzdodziņš ir jāaizsien un
jāpaglabā. Tad visu var zināt, kas notiek pasaulē. (LTT: L. Dragūne,
Meirāni.)
Uz slotas kātu Jāņu naktī ir jālec 8 reizes ap 8,
kas ir uzvilkts uz zemes. Tanī laikā nedrīkst sarunāties un arī ne
smieties. Kad ir to izdarījis, tad uz slotas kāta jāšus ir jāaizlec līdz
tuvākam papardes pudurim, bet tikai vienam: tad tas redzēs papardes
ziedu ziedam. (LTT: L. Aizupe, Irlava.)
Jāņa naktī vajaga gulēt zem papardēm, tad dabūjot
redzēt, kā tās pašā pusnaktī zied. Viņas noziedot vienā acumirklī.
Papardes ziedot sudrabotiem, pēc citu nostāstiem zelta vai pat dimanta
ziediem. Kad papardes ziedus ieliekot kāju apavās, tad varot iet, kur
gribot, bet neviens to nedzirdot. Tāds cilvēks kļūstot laimīgs: viņš
varot atsaukt tālus neredzamus cilvēkus, kad tikai klusām to vēloties.
(LTT: D. Ozoliņš, Jaunroze.)
Zāļu vakarā jāiet uz mežu un jānostājas pie kādas
papardes. Tēva reizi skaitot ar dzelzs nūju jāapvelk sev un papardei pēc
iespējas liels riņķis un jāgaida līdz paparde uzziedēs. Kas dabūjis
papardes ziedu, tas uz visu mūžu laimīgs. (LTT: L. Lupiķis, Dzelzava.)
Jāņi bija laiks jauniem ļaudīm sapazīties. Par šo
jauno ļaužu satikšanos stāsta ne viena vien tautasdziesma.
LTdz 16974
Pa pāram rieksti auga,
Pa pāram āboliņš;
Pa pāram jauni ļaudis
Jāņu nakti pulcējās.
LTdz 17114
Nevien' nakt' tā nesala,
Kā nosala Jāņu nakti:
Man nosala rokas, kājas,
Ar tautieti runājot.
Arī pieaugušie Jāņu naktī varēja atļauties ne vienu
vien vaļību. Jāņu dienā sievas, tāpat kā jaunas meitas galvā lika
vainagu. Arī citādi nešķīra sievas no meitām - visas kopā dziedāja,
dejoja, gāja rotaļās. Arī seksuālajā sfērā Jāņi bija laiks, kad varēja
notikt ikdienas normu pārkāpumi - erotiska vaļība. Tam ir maģiska
nozīme, jo pastāvēja uzskats, ka ar līdzīgām darbībām var labvēlīgi
ietekmēt radošo veģetācijas spēku, veicinot vispārēju dabas enerģijas
kāpināšanu.
LTdz 16960
Jāņu nakti nepazinu,
Kura sieva, kura meita:
I sievām, i meitām
Zaļi ziedu vainadziņi.
LTdz 16962
Jāņu nakti nepazinu,
Kura sieva, kura meita:
Ne sievām mice bija,
Ne meitām vainadziņi.
Nākotnes zīlēšanai Jāņos kā maģijas pārpilnā laikā
piešķirta liela nozīme. Īpaša bija mīlestības maģija, kas saistīta
galvenokārt ar precībām. Turpmāko likteni precību sakarā varēja pareģot
gan pēc Jāņu nakts sapņiem, gan vainaga, gan ezera ūdens.
Jāņa naktī meitas skatījušās ezerā, tad ezera
ūdenī redzot brūtgānu nākam. (LTT: J. Eniķis jun., Jaunlaicene.)
Jāņu naktī vajaga nopīt divus vainadziņus un
pusnaktī aiziet uz upi un iemest; ja vainadziņi saplūst kopā, tad izved
tautās, ja nesaplūst, tad neizved. (LTT: A. Lazdāne, Kalupe.)
Jāņu naktī jaunām meitām krustceļā jāvij
vainadziņš no 9 šķiru puķēm. No katras šķiras jāņem 9 ziedi. Ar šo
vainadziņu galvā jāiet gulēt. Kas sapņos vainadziņu noņems, tas
apprecēs. (LTT: J. A. Jansons.)
Literatūra:
LTdz - Latviešu tautas dziesmas IV sēj. R., 1982.
LTT - Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. R., 1940-1941.
Līdeks O. Latviešu svētki. R., 1940.
Olupe E. Latviešu gadskārtu ieražas. R., 1992.
Avots: http://www.liis.lv/folklora/gadsk/origin/jani.htm | 
