Līgo svētki vai tomēr Jāņi - ... Kas tie tādi - Rakstu katalogs - Līgo un Jāņi - latviešu dižsvētki
Sākums | Reģistrācija | Ieeja
Līgo & Jāņi
Reklāma
Sadaļas / Kategorijas
... Ticējumos [4]
... Tradīcijās [8]
... Kas tie tādi [5]
... Dainās [5]
... Virtuvē [10]
... Pantiņos [3]
... Rotaļās [4]
Viedoklis
Kā plānojat aizvadīt gada īsāko nakti?
Atbilžu kopskaits: 221
Partneri
Statistika
Meklēšana
Sākums » Raksti » ... Kas tie tādi

Līgo svētki vai tomēr Jāņi

Gadsimtiem ilgi latviešu tauta ir svinējusi Jāņus – lielākos gadskārtu svētkus gadā. Jāņu svinēšanas tradīcijas laika gaitā ir pārvērtušās līdz ar ideoloģiskās iekārtas maiņu.

Mainās arī Jāņu nozīme – padomju laikā saulgriežu svinēšana kļuva par "krāšņu piedzeršanās pasākumu”, pēc tam tos aizliedza pavisam, bet mūsdienās Līgo svētki drīzāk atgādina pikniku ar desiņām un alu.

Jāņu pirmsākumi

Līgo diena, kuru agrāk sauca par ziedu vakaru, nostiprinājās tikai divdesmitā gadsimta 30. gados. Jāpiemin, ka svētku nosaukums – Līgo svētki – ir neprecīzs. Pareizais nosaukums tomēr ir Jāņi. 1928. gadā „Jaunākajās Ziņās” pats šī nosaukuma ieviesējs Emilis Melngailis raksta šādi: „Izdodams savu pirmo krājumiņu, kurā ietilpa tikai Jāņdziesmas, es, jaunās dienās – 1900. gadā – sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgo svētki, kurš uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus: Jāņa dienu, Jāņnakti..”( Literatūra un Māksla. 1988. g. 24. jūn.)

Astronomiskie saulgrieži, kas ir 21. jūnijā, tika pārcelti uz 24. jūniju. Tomēr latviešu tradicionālie Jāņi nesaistās ar Sv. Jāņa Kristītāja svētkiem šajā dienā. Savā dziļākajā būtībā tie ir saules uzvaras svētki, jo vasaras saulgriežos saule ir sasniegusi visaugstāko stāvokli un spīd visilgāk.

Jāņa vārds ir gan indoeiropiešu, gan ebreju, gan arābu cilmes. Latviešiem vārds Jānis ir dabas auglības un dzīvības spēku personifikācija. Romiešu mitoloģijā Janus ir viens no vecākajiem dieviem – saules, debesjuma un vēju dievs, vēlāk visa sākuma un likteņa dievs ar divām sejām, kas ir vērstas pret austrumiem un rietumiem, gaismu un tumsu, jaunību un vecumu. Arābu un ebreju mitoloģijā šāds visa sākuma dievs ir Jahve, kas radījis pasauli, arī viņam piemitis dabas duālisms. Grieķi šo personvārdu pārveidoja par Johanēsu. Ar kristīgās ticības izplatīšanos tas piemērojās dažādu tautu valodas īpatnībām (Džons, Huans, Ivans, Džovanni u.c.). Latvijā Jāņa vārds ieviesies 13. – 16. gadsimtā.

Propagandas svētki

Okupējot Latviju, jaunajai padomju vadībai bija svarīgi likt tautai noticēt, ka vara ir viņiem draudzīga, tāpēc 1941. gada maijā Jāņu dienu – 24. jūniju – jaunā vara pasludināja par tautas svētku dienu, un līdz ar to arī par brīvdienu. Taču tūlīt pēc tam sekoja baisas izvešanas, un Jāņu naktī priecāties vairs nebija iemesla. Karam beidzoties, varas pārstāvji nolēma šo ideju turpināt. 1945.gada 19. jūnijā laikrakstā „Cīņa” tika publicēts LPSR Arodbiedrību Centrālās padomes prezidija lēmums, kurā komitejām lika piesaistīt plašas strādnieku masas Līgo svētku svinēšanā, organizējot izbraukumu referātus, informējot par darbaļaužu darba panākumiem u.tml. Nolūks bija nepārprotams – pārvērst Jāņus (tolaik tos sauc arī par Līgo svētkiem) par padomju propagandas svētkiem.

Jauns aizdomu vilnis pret šiem svētkiem sākās pēc 1949. gada deportācijām. 1950. gadā Līgo svētkus izņēma no oficiālo svētku dienu saraksta, tajos bija jāstrādā. Pēc Staļina nāves pakāpeniski un neuzkrītoši svētku svinēšana atjaunojās. Ar LPSR Ministru Padomes lēmumu 1954. gadā Līgo diena kļuva par svinamu dienu, kas bija jāatstrādā tuvākajā svētdienā. Pēc 1959. gada Latvijas PSR nacionālkomunistu izdzenāšanas no amatiem svētkiem sākās pamatīgi uzbrukumi, sakrītot ar jaunu kampaņu lauksaimniecībā – kukurūzas audzēšanu (Hruščova laikos).

Jānis Stradiņš rakstā "Par Jāņu svinēšanu un Jāņu apkarošanu” ("Lauku Avīze”, 1988.g. 18.jūn.) raksta: "Apstākļu zinātāji stāsta, ka jau 1959.gada 9.- 13.jūnijā, kad Latvijā uzturējies Ņikita Hruščovs, divi vietējie darbinieki pievērsuši viņa uzmanību Līgo svētku ieražai, kas drīzumā bija gaidāma. Dažādu apstākļu saērcināts, Hruščovs vaicājis republikas vadībai, kas tie tādi vēl par svētkiem, kuros tiekot dzīrots un dziedāts uz nebēdu. Šī valstsvīra holeriķa replika – drīzāk gan jautājums – dziļi iesēdies prātā kādam vēlākajam republikas vadītājam, Jāņa dēlam, kuram šie svētki jau izsenis bija likušies visai aizdomīgi. Voluntāru pārdomu rezultātā 1961. gadā aizliedza ne tikai Jāņu svinēšanu, ne tikai līgošanu un aplīgošanu, bet arī nesaudzīgi apkaroja visu ar Jāņiem saistīto – rakstniecībā, mūzikā, kinematogrāfijā, pat kulinārijā.”

Kreppapīra farss

Līdz 20. gs 60. gadiem tomēr tika pieļautas tautiskas (drīzāk jau pseidotautiskas) svētku pastkartes un citas vairāk vai mazāk ar Jāņiem saistītas izdarības. Valdības pielabināšanās laikā tika ieviestas krāšņas sombrero cepures ar kreppapīra lentēm un citi šī materiāla rotājumi Jāņu svinēšanai. Valdība, pārvēršot šos svētkus farsā, cerēja Jāņus izmainīt līdz nepazīšanai, lai aizmirstos to sākotnējā jēga.

Jāņu svinēšanas tradīcijas krasi izmainīja Arvīds Pelše, kurš 20. gs. 60. gadu sākumā kļuva par Latvijas komunistiskās partijas pirmo sekretāru. Pastāvošā vara centās pat zinātniski pamatot, ka Jāņi ir no dzīves atpalikušu elementu, dzērāju, nacionālistu un revolucionāru svētki. Tika uzskatīts, ka Līgo diena ir kaitīga pagātnes palieka ar pagānisku un ekspluatatorisku izcelsmi. Pēc partijas domām, Jāņi parādīja cilvēka nevarību dabas priekšā, cenšanos pielabināt visaugstāko, lai tas sūtītu labu.

1961. g. 24.jūnijā kā oficiāla direktīva parādījās "Cīņas” ievadraksts, kurā rakstīts: „Par novecojušu, laika garam neatbilstošu ieražu atzīstama Līgo svētku jeb Jāņu svinēšana. Laikmetā, kad padomju cilvēks liek pamatus dižajai komunisma celtnei, nepareizi un nelietderīgi būtu celt godā pagānu ieražas. Darbaļaužu audzināšanā ir izmantojamas tikai progresīvās tradīcijas. Protams, ka svinēt vai nesvinēt ir katra pilsoņa personiska darīšana. Bet valsts un sabiedrības atzinību un atbalstu var izpelnīties tikai progresīvi jaunā laika svētki un svinības.”

Vecā Jāņu politika…

Tolaik nedrīkstēja vairs pieminēt zāļlaukus un to, kas tajos auga. No tautasdziesmu krājumiem izņēma dziesmas, kurās minētas auzas, āboliņš, siens. No pavārgrāmatām izņēma Jāņu sieru, pārdēvējot to par ķimeņu, lauku vai zemnieku sieru. Jāņogas preses izdevumos tika pārsauktas par sarkanajām upenēm, jāņtārpiņi par spīdeklīšiem. Tika aizliegtas Rūdolfa Blaumaņa „Skroderdienas Silmačos”. Andreja Pumpura „Lāčplēsī” un citos klasikas darbos izņēma vai pārveidoja Jāņu svinēšanas aprakstus. „Zem naža” laida visu skolas hrestomātiju, kur bija pieminēti Līgo svētki. J. Stradiņš savā rakstā citējis toreizējā Latvijas Valsts izdevniecības direktora slavenos vārdus: „Lai bērni uzzina par Līgo no citiem avotiem, tikai ne no skolas mācību grāmatām. Pat no Friča Rokpeļņa „Lovates krastos” un Jūlija Vanaga „Liepnas kaujas” nozuda ar Līgo saistītie panti. Arī dziedot Raiņa „Senatni” ar Emīla Dārziņa mūziku, rinda „…jāņugunis spīgo” Rīgas radiofonā bija jāizpilda, neskaidri murmulējot. Par dzejoļa „Uz Zilā kalna” ievietošanu Pāvila Rozīša Rakstu 5. sējumā izdevniecības redaktore V. Valpētere zaudēja darbu. Skandalozajā tiesas prāvā viņas aizstāvībai par ekspertu bija uzaicināts Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta direktors Ēvalds Svimpuls- Sokols, kurš tolaik drosmīgi iestājās par seno tautas tradīciju.

Uz partijas izdarībām tauta atbildēja ar ironisku dziesmiņu: "Atmaskota beidzot tika / Vecā Jāņu politika… / Tagad zināms – mūsu senči / Bija dzērāji un plenči…/ ēda sieru, dzēra alu, / Kamēr dabūja tie galu…” Dažādos norakstos šī dziesmiņa ceļoja pa visu republiku. Toreiz daudzi dažāda līmeņa sabiedriskie darbinieki, Jāņus aizstāvēdami, upurēja savu karjeru.

Šo bezprecedenta „antilīgo kampaņu” Latvijā no 1961. līdz 1965. gadam uzskatīja par viena cilvēka iegribu, un lielā mērā tas tā arī patiešām bija. Tomēr jau toreiz tika deklarēts un PSKP 22. kongresā akceptēts, ka ap 1980. gadu mēs būsim pienākuši pavisam tuvu komunismam un ka nacionālas atšķirības izzudīs pavisam drīz. Visā valstī tika izvērsta kampaņa pret reliģiju (atcerēsimies, ka tieši 1961. gadā slēdza Rīgas pareizticīgo katedrāli, lai tās telpās ierīkotu planetāriju), Vidusāzijas republikās apkaroja musulmaņu tradīcijas. Arī Latvijā atrada izdevīgu objektu, kas ļautu "nošaut divus zaķus reizē” – savienot cīņu pret reliģiju (pagānismu) un cīņu pret „buržuāzisko nacionālismu”.



Avots: http://sandija.eu/2008/06/ligo-svetki-vai-tomer-jani/
Kategorija: ... Kas tie tādi | Pievienoja: FisherLV (21.03.2010)
Skatījumu skaits: 5471 | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]