Brīnumainais spēks

Visa bija Jāņa zāle,

Ko plūc Jāņa vakarā;

Ko plūc rīta saulītē,

Tā vairs lieti nederēja.

Šajā dienā ievāktām zālēm un saknēm piedēvēja sevišķi dziedniecībai noderīgas īpašības.Zāļu dienā plūkot zāļu vērtība tika saistīta ar saulgriežiem, kad saule, uzkāpusi zenītā visaugstāk, sāka atkal slīdēt zemāk. Līdz ar to ziedi bija padoti vītumam, bet tēju un zāļu ievākšanai bija jānotiek, iekām iestājās vītuma laiks.No dažām dziesmām var pat vērot, ka Zāļu dienā ziedi it kā bijuši plūcami pašas plūkšanas dēļ, ka pašai plūkšanai ir maģiska nozīme.Saplūktos ārstniecībai noderīgos ziedus nolika ēnā žāvēt. Jāņuzāles otrā dienā salika uz kārtīm ēku paspārnēs, nesa istabas augšā, gan arī salika klētspriekšā, bet Jāņu vainagus pakāra pie sienas.Ziemā, pavasarī, kad atnesās govis, tām deva jāņuzāles tūliņ pirmajā barības došanas reizē. Tāpat, ja kāda govs saslima, no Zāļu dienā plūktām zālēm tika saplaucēta tēja un līdz ar vārdiem: "Aizeji, kaite rūkdama, dūkdama, atnāc, veselība, dziedādama!" dota slimajai govij iedzert.Arī bērnus ieteic mazgāt jāņuzāļu sulā, tad tie būs vienmēr veseli. sevišķi izlasītas puķes glabā ziemai - tējai.Bija jāzina arī zāļu plūcamais laiks, kas atsevišķiem augiem bija dažāds: dažas plūcamas pusdienā, citas Jāņu vakarā, vēl citas Jāņu rītā - rasā. Jāņu dienā plūktās vairs nav ar ārstniecisko spēku. Lai arī tautas ārstniecības līdzekļa - jāņuzāļu - galvenais iedarbības spēks slēpjas cilvēku pašsuģestijā, tad tomēr šo zāļu starpā bija arī tādas, kurās atrodamas aktīvas dziednieciskas vielas - kā buldurenes (baldriāns), rubatenes, deviņvīru spēks, retējumi u.c.

Jāņuzāles, ko plūc Jāņu vakarā, t.s. Zāļudienā, pēc tautas ticējumiem ir visderīgākās ārstniecībai, tāpat arī tās, ko nes līgotāju sētās, ir pat zāļu vietā lietotas. Jāņu zāles sasviež istabā un uz tām guļ Jāņu naktī. Jāņu dienā tās paliek visu dienu istabā, ko neslauka, lai neizslaucītu svētību. Meijas uzglabā līdz nākošiem Jāņiem: rudenī apsprauž ap lauku, lai putni neēd sējumus, liek šķūņos uz grīdas, lai nav peļu. Jāņu zāles izkaltē un uzglabā; tās dod ziemā govīm, kad teļi atnāk, dzērienā, tāpat vaiņagus. Bērnus ieteic mazgāt Jāņu zāļu sulā, tad tie būs vienmēr veseli: tāpat sevišķi izlasītas puķes glabā ziemā tējai. Arī vaiņagus uzglabā: ja govis aizburtas, tās mazgā ar Jāņu vaiņagiem. Līgojot pie laidara, Jāņu zāles sviež tieši laidarā; Jāņu rītā plūc ar rasu zināmas zāles un dod govīm ziemā, lai būtu dzeltens piens. Ja govis Jāņu vakarā nāk mājā ar zāļu kušķi mutē, būs telītes un daudz piena, nebūs viņām ziemā bads. Jāņu zāles plūc noteiktā laikā; tās derīgas tikai tad, ja tās plūc otrā rītā, kad saulīte uzlēkusi. Jāņu zāles šajā laikā ļauj plūkt visur; kas to liedz, to uzskata par ļaunu cilvēku, par burvi. Vaiņagiem, ar ko zīlē par nākamo, ir vēl īpaši noteikumi. Tie jāpin no 3x9 puķēm vai zālēm, pats vaiņags jāpin uz krustcelēm pašā pusdienā, Jāņu vakarā vai pusnaktī, pie tam nedrīkst runāt un skatīties atpakaļ. Parastās Jāņu zāles ir ļoti dažādas. Bez tam arī dažās tautas dziesmās tās ir specificētas: meitām parasti puķes un ziedošas zāles, puišiem rupjas, asas un dzēlīgas, veciem cilvēkiem īstās Jāņu zāles: papardītes, vībotnītes. Kopā ar papardi vībotnīte ir burvības zāles no seniem laikiem un gandrīz visām tautām.