“Mani Jāņi nav iedomājami bez vainaga galvā. Kopš bērnības eju pļavās un plūcu puķes. Tas ir kā rituāls – uzpīt reizi gadā vismaz vienu vainagu. Tad viss izdosies!” saka ziedu salona Elizete īpašniece Sanita Cipruse.

Viņa vainaga pīšanai piešķir mazliet maģisku noskaņu. “Vijot un pinot jādomā gaišas domas, jāvēlē labs sev un apkārtējiem. Ne velti saka, ka zālītēm, augiem un puķēm ir dziedniecisks spēks. Roka pati pastiepsies pēc tā zieda, kas tieši tobrīd ir vajadzīgs. Es tam ticu un saulgriežos smeļos spēku turpināt gadu.”

Sekojot modei vai sajūtām?

Sekojot modei un gribot izskatīties atšķirīgi, vainagu pinot, var izvēlēties arī tērpam pieskaņotus ziedus – tikai rudzupuķes, margrietiņas vai smilgas. Vislielāko vainagu parādi un neizsīkstošu latviešu meiteņu un sievu fantāziju var redzēt zāļu tirgos, dziesmu svētkos. “Ja ejam brīvi pļavā, tad jāļaujas sajūtām,” teic Sanita un piebilst, ka pēc vainaga psihologs noteikti varētu arī kaut ko pastāstīt par cilvēka dvēseles stāvokli. Gadās, ka izvēlas tikai vienkrāsainus ziedus un liek tos cieši citu pie cita, citreiz ņem tikai smilgas, lapas, grīšļus, bet gadās tiešām savīt vainagu no trejdeviņiem ziediem, kombinējot dažādas struktūras (vijīgus, gaisīgus augus).

Dažādas tehnikas un paņēmieni

Pļavā plūcot puķes un tās pinot, visbiežāk būs tā, ka pie rokas nav ne šķēru, ne diega vai aukliņas. Vispateicīgākie augi vainagu pīšanai ir ar lokaniem kātiem: āboliņš, pīpenes, rudzupuķes. Ja ir kāda puķe ar cietāku kātu, to var piepīt klāt, fiksējot ar smilgas kātu, kādu citu puķi vai diegu.

Bet var darīt arī tā – savāc puķes, augus, smilgas un tad ķeras pie darba.

Vispirms kātus atlapo. Tos atstāj dažādu garumu, bet pīšanas procesā pakāpeniski nogriež, lai vainags neiet resnumā (neveidotos biezs vainaga pamats), jo tad, pabeidzot pīt, būs grūti vainagu sasiet, skaisti noformēt, lai nespiež galvu.

• Klasiskais pinums – ar kātiņiem fiksē ziedus vai kātiņu apvij ap zieda galviņu.

Lai veidotos apjoms, starp ziedu galviņām ievij kādu smalkākas struktūras augu: smilgu, madaru, plīvurpuķi. Interesanti izskatīsies, kad mazam ziedam blakus liek lielāku. Lai vainags būtu interesantāks, liek klāt arī pumpuriņus. Šovasar pļavās uz Jāņiem ziedošu puķu nav daudz. “Tad nu ievēros tos augus, kam citgad paiet garām,” saka floriste.

• Ātrāk vainagu var sapīt, ja talkā ņem diegu (plānu aukliņu). Tā darina ozollapu vainagu vai izmanto kādus citus augus ar cietiem kātiem. Populāri un skaisti ir liepu ziedu vainagi. Ar diegu pietin vainagā rozes vai peonijas. Lai vainags būtu kuplāks, divus zariņus sakrusto un pa vidu liek kuplāku zariņu, cieši notin.

Etnostils vai ziedu deficīts

Sanita Cipruse piedāvā galvasrotu, kas itin labi var aizstāt vainadziņu. Mazliet hipiju stils, mazliet no etno… To var darināt, ja maz ziedu, ja nav laika meditācijai, ja nezina līgotāja galvas apkārtmēru (jo prievīti katrs sasien, kā pašam ērtāk). Par pamatu ņem prievīti vai lentīti ar latvju zīmēm, kurai ar diegu pietin ziedu pušķīti. Lai nosegtu kātus, ziedus liek pretējā virzienā.

Var improvizēt, piepinot ziedus visā pieres daļā vai tikai vienā sānā. Šādai galvasrotai pietiks ar vienu lielu ziedu, piemēram, peoniju.

Šis stilizētais vainags Jāņu naktī nespiedīs galvu, nekritīs nost.

!!! Vainagu pēc Jāņiem izkaltē. Ziemā, kad slimo, tad zālītes no vainaga liek tējā.

Liec galvā vainadziņu trejdeviņiem ziediņiem

• Visi ziedi vācami, iebrienot pļavā, sperot deviņus soļus uz priekšu un plūcot to, kas acu priekšā, no katras puķes pa trim ziediņiem. Vainagu pin, liekot ziedus kopā un pinot ciešā pīnē, pamīšus kārtojot ziedus ar īsiem un gariem kātiem.

• Raspodiņš – dvēseles tīrībai, asinszāle – veselībai, spēkam, margrietiņas – kaislībai, piparmētra – aizsardzībai, biškrēsliņš – ilgam mūžam, vanagzirņi – mīlestībai, sarkanais āboliņš – uzticībai, magone – auglībai un veiksmei, rozes – kaislīgai mīlestībai, jasmīni – viediem sapņiem, bazilika zariņš – ļaunuma atvairīšanai, kumelītes – garīgai veselībai, un kur vēl zilie zvaniņi, vērmeles, madaras, vīgriezes, dzirkstelītes, smilgas… Brīva vaļa radošai fantāzijai!