Sākums | Reģistrācija | Ieeja
Līgo & Jāņi
Radio
Laika ziņas
Reklāma
Sadaļas / Kategorijas
... Ticējumos [6]
... Tradīcijās [11]
... Kas tie tādi [5]
... Dainās [5]
... Virtuvē [15]
... Pantiņos [3]
... Rotaļās [4]
Viedoklis
Kā plānojat aizvadīt gada īsāko nakti?
Atbilžu kopskaits: 225
Partneri
Statistika
Meklēšana
Sākums » Raksti » ... Tradīcijās

Kā latvieši sendienās Jāņus svinēja: svarīgākās norises no alus darīšanas līdz mielastam

Jāņu jeb vasaras saulgriežu tradīcijas līdz mūsdienām nodotas no paaudzes paaudzē jau kopš pirmatnējās sabiedrības laika. Gadsimtu gaitā vasaras saulgriežu paražu sākotnējā nozīme piemirsta, tās ieguvušas jaunus skaidrojumus, jaunus izpausmes veidus, tomēr svētku svinēšanas tradīcija saglabājusies līdz pat mūsdienām.

Viens no plašākajiem avotu materiāliem saglabājies par Jāņu svinēšanu 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā. Tie ir gan 20. gs. 20.–40. gados etnogrāfiskajās ekspedīcijās pierakstītie stāstījumi, gan daiļliteratūrā un presē atrodamie apraksti un atmiņu stāstījumi.

Jāņiem senči sāka gatavoties jau vairākas nedēļas iepriekš: gatavoja alu, arī sieru sēja vairākas dienas iepriekš, lai tas paspētu nogatavoties. Vajadzēja sacept arī daudz plāceņu un raušu. Jāņiem kāva gaili, aunu, jēru vai sivēnu. Līdz Jāņiem tīrumiem bija jābūt apsētiem, dārziem izravētiem un pagalmiem izslaucītiem, lai Jāņa bērni neaplīgotu.

Nu mēs varam Jāņos iet,
Nu mums dārzi izravēti.
Lai kaunās ciema puiši,
Tiem papuves neuzartas.(Teicēja Lavīze Poruks, (dzim. 1862. g.) Talsu apriņķa Laidzes pagasta “Tuņos”. Pierakstīja Alise Blumbergs 1931. gadā)

K. Dumbergs (dzim. 1871. g.) Tukuma apriņķa Lestenes pagasta “Ruķģos” 1930. gadā stāstīja, ka jau pāris nedēļas pirms Jāņu dienas māju meitas un sievas aplīgoja kaimiņus. “Vakaros, tikko izslauca govis, nokopa vakariņu galdu, apģērba labākas drēbes un steidzās pagalmā pie vārtiem dziedāt. Parasti dziedot stāvēja pie vārtiem, kuri bija uz apdziedamo kaimiņu pusi. Aplīgojot zobojās par kaimiņu puišiem, ka tie ilgi guļot un ka slinki. Kaimiņi izdzirdējuši apdziedāšanu – sāka līgot pretim.” Šī tradīcija pēc teicēja atmiņām sāka beigties ap 19. gs. 80. gadu sākumu.

Lasot tālāk, uzzināsi, kā senči gatavojās Jāņu vakaram, pinot vainagus, darot alu, sienot sieru un pošot sētu.


Vainagu pīšana

Meitas un bērni, īpaši gani, jau pāris dienas pirms Jāņiem pina vainagus un nolika tos pagrabā vai klētī, lai nesavīst. Svētkiem vajadzēja daudz vainagu, lai varētu izrotāt dzīvojamo ēku un saimniecības ēkas, tīrumus un dārzus, aitas, govis, kazas, suņus, bišu mājokļus, lai pietiktu visiem galvu rotāšanai un meitām priekš zīlēšanas. Dzīvojamās istabas rotāja ar bērzu meijām. Staļļos un kūtīs kaisīja nātres un pušķoja ar pīlādža zariem un lupstājiem, lai raganas aizbaidītu. Pagrabus pušķoja ar alkšņu meijām, lai būtu dzeltens sviests (sviesta kuļamos traukus gatavoja no alkšņa vai liepas koka – Sanitas Stinkules piez.) Kurzemes jūrmalā zvejnieki ar meijām pušķoja arī laivas.

Pušķojamie objekti bija stingri sadalīti – saimnieks pušķoja tīrumus, saimniece ar meitām pušķoja kūti, laidaru, pagalmu, māju un istabas, puiši – stalli un zirgus, gani – govis, teļus.

Ziemeļvidzemē darināja ziedu pīnes, ar kurām apvija vārtu stabus sētā un laidarā, Jāņuguns kārti, Jāņa ozolu. Pīnes meta arī ugunī un ūdenī.

Ar ozolu vainagiem Jāņos greznoja visus Jāņus un saimniekus. Savukārt pārējiem pina ziedu vainagus no sarkanā un baltā āboliņa, margrietiņām, madarām, papardēm, rudzupuķēm, vīgriezēm, kliņģerītēm, pīlādža, liepas un ķirša zariņiem.

Pēc Jāņiem vainagus un Jāņuzāles sakaltēja un nolika staļļaugšās. No tām ziemā vārīja tēju, atdzesēja un deva govīm, lai tās būtu pienīgas un nedzimtu teļi, bet tikai telītes.

Alus darīšana

Jāņos, kā jau svētku reizēs pienākas, zemnieku sētās dzēra mājās darītu miežu alu. Latvijā alu darīja no miežiem. Otrs galvenais komponents alus darīšanā ir apiņi, kas bija galvenā alus garšas piedeva un līdzeklis alus konservēšanai – tas pasargāja alu no saskābšanas.

Alus darīšanai bija nepieciešams ilgs laiks. Lai alus būtu labi norūdzis, par to sāka domāt trīs četras nedēļas pirms Jāņiem. Pirms alus brūvēšanas bija jāsagatavo iesals – miežu graudus 2 – 3 diennaktis mērcēja, tad 3 – 10 dienas diedzēja, līdz tiem izauga pāris centimetru gari asniņi. Pēc tam 2 – 3 dienas kaltēja un tad samala rupjā malumā. Iesalā graudu ciete pārvērtās par iesala cukuru, kas alus darīšanas tālākajā gaitā nodrošināja rūgšanu.

Alus darīšana īsti sākās ar iesala novilkuma – misas (Latgalē – brāga) – gatavošanu. Misu gatavoja liela izmēra galdiņtraukā, kur iesala miltus aplēja ar karstu ūdeni un ļāva sabriest apmēram 12 stundas. Iesalā esošais cukurs iesaldināja ūdeni. Kādas bija iesala miltu un karstā ūdens attiecības, noteica pēc pieredzes. Parasti alu ieguva 2 reizes vairāk nekā bija iesala miltu. Un jo vairāk bija miltu un mazāk ūdens, jo stiprāks bija alus.

Misu notecināja ar tecināmā trauka – zlaukta – palīdzību. Tam pamatnē bija tecināšanas caurums un virs tā ''filtrs'' – salmi krustiski divās kārtās. Salmus mēdza aptīt arī ap tapu. Salmi kavēja iesala biezumiem sastāties dibenā un misai ļāva izsūkties cauri tīrai. Misu tecināja lēnām, 5 – 8 stundas, lai misa tecētu tīra. Strūkla nedrīkstēja būt resnāka par salmu.

Misa bija pusfabrikāts, tā kļuva par alu rūgšanas procesā. Šī procesa laikā cukurs pārvērtās alkoholā un ogļskābē. Raudzēšanai parasti izmantoja kublu, kurā bija mērcēts iesals. Trauku ļoti rūpīgi izberza tīru, lai alum nebūtu piegaršas, salēja tajā misu un pievienoja apiņus, ja tie nebija likti klāt jau iepriekš. Pievienoja arī alus raugu (alus trauka dibenā nostājušās nogulsnes, ko savāca un izmantoja nākamajā alus darīšanas reizē). Alus sarūga 2 – 3 dienās. Siltumā ātrāk, vēsumā ilgāk. Lai alus būtu mīkstāks un garšīgāks, tā rūgšanu centās paildzināt.

Alus darīšanas pēdējais posms bija alus pildīšana mucās. Mucās kādu laiku vēl turpinājās alus rūgšana un bija spiediens. Tāpēc mucas gatavoja no izturīga koka – ozola, retāk bērza un oša un vairākkārtīgi stīpoja. Pirms dzeršanas alum bija mucās jānostāvas, jānogatavojas apmēram 2 – 3 nedēļas. Par labu alu uzskatīja tādu, kas labi putoja.

Siera siešana

Siera gatavošanai biezpienu vajadzēja krāt, tādēļ 19. gadsimtā zemnieki taisīja sieru tikai godu mielastam, nevis ikdienas lietošanai. Tikai 20. gadsimtā biezpiena siers ienāca zemnieku ikdienas uzturā.

Latvieši lielākoties gatavoja sieru no biezpiena, kas tiek uzskatīts par senāko siera veidu Eiropā, t. s. skābpiena siers. Saldpiena sierus līdz 19. gadsimta vidum gatavoja tikai muižās.

Vienkāršākais Jāņu siers bija taisīts bez piedevām vai tikai ar sāli un ķimenēm. 20. gadsimtā, kad piena produkti saimniecībā bija vairāk pieejami, sieram sāka pievienot taukvielas – sviestu vai krējumu. Arī olas sieram sāka pievienot tikai 20. gadsimta sākumā.

  • Latviskā svaigpiena siera gatavošanu soli pa solim vari apgūt, sekojot šiem padomiem

Jāņuguns vietas gatavošana

Jāņuguns vieta tika gatavota laikus. Jāņugunij vietu izraudzījās tuvākajā, augstākajā pakalnā, lai uguns tālāk apspīdētu laukus un dārzus un kaimiņi varētu saredzēt. Šim nolūkam izmantoja darvas mucas, arī vecas ratu rumbas, kurās salika sveķainu, iepriekš sagatavotu malku, uzslēja pēc iespējas garākā kārtī un aizdedzināja.

Blakus jāņuguns kārtij ierīkoja arī ugunskuru uz zemes, lai būtu, kur pasēdēt.

Jāņu nakts nedrīkstēja nevienu brīdi palikt bez uguns.

Kurzemes jūrmalā zvejnieki Jāņu naktī veidoja ugunskuru no vecām laivām – saslēja vertikāli vienu laivu pret otru un sakūra uguni.

Līgo vakarā parasti izkurināja pirti, lai svētku vakaru visi sagaidītu tīri un balti.

Jāņu vakarā zirgus pieguļā nejāja, neturēja arī stallī, bet sapļāva vezumu āboliņa un izveda sētsvidū – iežogotā pagalmā ar ceļamiem vārtiem priekšā. Grieta Rusmanis Kuldīgas apriņķa Zvārdes pagasta “Purmalās” 1929. gadā stāstīja, ka zirgs esot cilvēka palīgs – vezuma vilcējs un, ja, jājot pieguļā, tad to saslēdzot pinekļos, bet Jāņu nakti visiem vajagot dot “brīvi”.

Jāņu vakarā govis pārdzina ar sauli mājās. Gani bija nopinuši govīm vainagus un aplika ap ragiem un kaklu. Lai govis būtu pienīgas, saimniece iznāca govis sagaidīt ar sieru. Siera šķēles izdalīja ganiem un arī citām sievām, kas bija sanākušas ganus sagaidīt.

Jāņu vakara norise un mielasts

Jāņu vakara izdarības risinājās brīvi pēc apstākļiem un reizē tomēr dabiskā secībā. Vispirms savās mājās māju ļaudis aplīgoja Jāņus, saimniekus, visus mājas iemītniekus, sētu, tad piepulcējās citiem līgotājiem, kuri gāja garām sētai uz zināmo līgošanas vietu.

Katra māja, kurai gāja garām Jāņu bērni, tika aplīgota, tīrumi nopelti vai uzslavēti, tās saimnieki pušķoti ar Jāņu zālēm un vainagiem. Katram māju saimniekam bija pienākums Jāņu bērnus pacienāt ar alu un sieru. Kurš nenāca pretim un necienāja, tos apsmēja, jo tika uzskatīts, ka Jāņu bērni nes svētību un laimi mājā.

Kad visas zināmās mājas bija apstaigātas un visu sētu iemītnieki piepulcējušies Jāņubērniem, tie lielā pulkā devās uz ciema kopējo līgošanas vietu. Tur tad arī sākās kārtīga līgošana un aplīgošana, rotaļas un dancošana līdz rīta gaismai.

1927. gadā Daugavpils apriņķa Ungurmuižas pagastā Pieminekļu valdes līdzstrādnieks Miķelis Alksnis pierakstīja šādu stāstu: “Tradicionālo Jāņu uguni še nededzina. Jāņu šai pagastā ļoti daudz un tāpēc gandrīz katrā mājā darināts alus un siets siers. Namatēvs pacienā līgotājus ar alu, bet namamāte ar sieru. Ja divi līgotāju pulki sastapās, tad notika aplīgošanās, pie kam viens pulks centās otru pārkliegt. Puiši ir kūtri dziedātāji, tie vārdus neprot, bet tikai piedzied līgo, līgo! Tā dzied, dzer un līgo ne tikai līgo dienu, Jāņu dienu, bet kamēr viss alus ir izdzerts.”

Savukārt Viktoriana Zosts 1927. gadā Daugavpils apriņķa Asūnes pagasta "Klabaucos" pierakstījusi šādu stāstu: “Jāņu nakti vecākie cilvēki iet uz zināmām vietām meklēt “kladu” (apslēpta manta). Iet arī no rīta, kad visi ļaudis baznīcā. Daži veči no sādžas stāsta, ka paši ar savām acīm ir redzējuši visādus ērmus: lādes pilnas ar naudu, kurās zelts taisni vizuļojis, kādas brīnišķas puķes uzziedam uz tās vietas, kur nauda norakta. Bet tam klāt pieejot, visi brīnumi vienmēr nogrimst zemē.”

Aprakstos minēts, ka Jāņu vakarā saimniece izdalīja līgotājiem “ņukām maizi un sieru”. Galdā lika visus gardēdienus, ko neēda ikdienā: siltu karašu, rūgušpienu ar iebirdinātiem biezpiena kunkuļiem, svaigu vai kā toreiz teica – saldu pienu, sieru, sviestu, medu, gaļu un alu.

  • Lai pienācīgi sagatavotos gaidāmajiem svētkiem, te iedvesmai atradīsi bagātīgu latviešu tradicionālās virtuves ēdienu recepšu izlasi


Avots: http://www.delfi.lv/tasty/jaunumi/ka-latviesi-sendienas-janus-svineja-svarigakas-norises-no-alus-darisanas-lidz-mielasta
Kategorija: ... Tradīcijās | Pievienoja: Admin (23.06.2018)
Skatījumu skaits: 17 | Birkas: tradīcijas, paražu, saulgriežu, Jāņu | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]