Kad saule uzkāpusi visaugstāk debesu kalnā, klāt Līgovakars un Jāņu diena. Tieši ar Līgovakaru saistās lielākā daļa vasaras saulgriežu tradīciju – ugunskuru kuršana gan kalna galā, gan uz ūdens, pūdeles iedegšana un pacelšana, saules riteņa ripināšana no kalna.

Līgovakarā, kad izpušķotas un aplīgotas mājas un dārzs, jādodas sauli pavadīt. Vislabāk to darīt kādā pakalnā. Brīdī, kad saule pazūd aiz mežu sienas, jāiededz uguns. Tas var būt pērno Jāņu vainags, var būt ugunskurs un var būt saules ritenis. Liesmās visu īso nakti varēs redzēt saules atspīdumu, kas sildīs ne tikai rasā samirkušās kājas, bet arī dvēseli, palīdzot sagaidīt mirkli, kad saule atkal nāks, lai sildītu, dziedētu un iepriecinātu visus, kuri Jāņu nakti pavadījuši nomodā.

Ugunskurs uz zemes

Ugunskura krāvuma veidošana ir vīriešu pienākums, un nereti iespaidīgākie ugunskuri ir tieši ar visaugstāko krāvumu. Taču tam nav tik lielas nozīmes, galvenais – rūpīgi izvēlēties vietu, iekārtot to un pēc tam cienīgi izpušķot. Ugunskurs jāiekurina mājas saimniekam.

Ugunskura vieta jāizvēlas piekalnē, nevis ielejā. Lai ugunskurs labi degtu, nepieciešams daudz skābekļa, tāpēc vējainas vietas tam būs kā radītas. Bez vietas izvēles, protams, jāsagatavo arī malka – tai jābūt sausai un izžuvušai. Visstiprāko karstumu un liesmas dos ozolkoka šķilas. Šāds ugunskurs arī degs ilgi. Taču piemērota ir arī citu lapukoku malka. Skujkoku malka degot ļoti sprakšķ, un pa gaisu lido dzirksteles, īpaši vējainā laikā. Dūmus un daudz dzirksteļu rada arī zāle un žagari. No šo materiālu likšanas ugunskurā vēlams atturēties. Izņēmums varētu būt situācija, kad svētku gaisotni cenšas sabojāt odi. Tad pāris sauju zāles radīs pietiekami lielus baltus dūmus, lai uz kādu laiku sabojātu dzīvi pašiem odiem, taču nekaitētu svinētajiem. Izmantojot bērza pagales, pirms dedzināšanas tām jānoņem tāss, citādi ugunskurs dūmos melniem dūmiem.

Tradicionāli ugunskura materiālu mēdz sakraut vigvama formā. Šāda ugunskura viskarstākais punkts ir tieši virs tā virsotnes. Ugunskurs dod daudz gaismas un siltuma. To ieteicams aizdedzināt no vēja puses.

No praktiskā viedokļa ļoti ērts ir mājas tipa ugunskurs – tas izskatās kā no baļķiem veidota māja. Apakšā liek resnākas šķilas, augšpusē mazākas, veidojot jumtu. Viducī var paslēpt lielākas sveķainas pagales. Arī šis ugunskurs dos daudz gaismas un siltuma. Pateicoties lielai gaisa plūsmai, šāds tas ļoti ātri aizdegsies.

!!! Ugunskuram jābūt atstatu no kokiem un ēkām. Tas nedrīkst atrasties uz kūdras augsnes, jo var sākties ļoti sarežģīti nodzēšamais kūdras (zemdegas) ugunsgrēks. Pirms uguns iekuršanas ar lāpstu jānoņem tik daudz zemsedzes kārtas, lai no ugunskura malām līdz tai būtu vismaz pusmetru liels attīrīts augsnes laukums. Ugunskura laukumu var izgreznot ar ozolzaru vītni, tādējādi iezīmējot drošu attālumu, kas īpaši svarīgi, ja svinību vietā ir bērni.

Pūdele

Vasaras saulgriežiem ļoti piemērota ir pūdele, ko veido, ieliekot pagales metāla grozā, kas nostiprināts garas kārts vai staba galā. Pūdelei jādeg ilgi, tāpēc tā jāpapildina ar malku. Kā pūdele noteikti nav izmantojama darvas muca vai riepas.

Piemērotākais kurināmais ir bērza pagales – tās ilgi degs un sprakšķēs. Savulaik malkai tika pievienotas arī vecas slotas, lupatas, ar darvu piesūcinātas pastalas, lai radītu lielus dūmus, kas attīrot gaisu no ļaunajiem gariem un slimībām.

Pats vienkāršākais veids, kā izgatavot pūdeli, ir izturīgas mitras koksnes kārts galā (garums aptuveni 3 metri) piestiprināt lielāka izmēra metāla spaini, kurā ievietot kurināmo, izpušķot kārti un kārts apakšējo galu ievietot iepriekš sagatavotā padziļinājumā. Kārtij arī nepieciešami vismaz trīs aptuveni metru gari balsti, lai konstrukcija būtu stabila un neuzkristu svētku dalībniekiem. Kad kārts nostiprināta, uguni iededz ar garākā maikstī iesietu lāpu.

Folkloriste Iveta Medene iesaka resnāka staba galā piestiprināt atbilstīga izmēra dobu bluķi, kurā ievieto kurināmo. Kad tas izdedzis, par kurināmo sāk kalpot pats bluķis. Šāda konstrukcija ir masīvāka, grūtāk paceļama, taču, pareizi ierīkota, saulgriežu naktī degs no saulrieta līdz saullēktam bez kurināmā papildināšanas.

Guntis Jozēns no Sērenes pagasta iesaka metāla konstrukciju izgatavot pašam, ko varēs izmantot vairākus gadus (1. zīmējums). Groza konstrukcija ir aptuveni metru augsta un platākajā daļā tikpat plata. Karkasam vēlams izmantot 8–10 mm diametra apaļdzelzi. Apakšējā daļa ir slēgta, tālāk seko siets, kas nepieļauj ogļu krišanu zemē. Kon­strukcija jānostiprina uz platākas platformas. Atbalsta kāju garums – aptuveni 1,5 metri, lai smagā konstrukcija arī vējainā laikā neapgāztos.

Attiecībā uz koka pūdeli viņš iesaka izmantot veselu bluķi – 30–50 cm diametrā un 60 cm garu. Tā apakšpusē – centrā – izurbj 50 mm atveri, kurā iestiprina attiecīgu izvirzījumu pūdeles kātā. Savukārt no augšpuses ar motorzāģi krusteniski iezāģē (2. zīmējums). Šāds bluķis degs vismaz četras stundas.

!!! Mūsu senči pūdeli lika ar norādi, ka mājā ciemos tiek gaidīti visi jāņubērni. Pūdeli lika ar domu, ka jāņubērni dziedādami un priecādamies nes mājai, sētai svētību un pozitīvu enerģiju.

Ugunskurs uz ūdens

Īpaši romantisku noskaņu, līgojot pie ezera, upes vai dīķa, radīs peldošs ugunskurs. Tas izgaismos ūdeni un piekrastes kokus.

Lai izgatavotu šādu ugunskuru, nepieciešams pāris resnāku baļķēnu un biezāki dēļi, kas kalpos par ugunskura pamatu – plostu. Protams, vajadzēs arī malku, ko šoreiz, veidojot ugunskuru, vēlams sastiprināt kopā, lai degot pagales nekristu nost un ūdenī neapdzistu. Ērti, ja pagales var sastiprināt ar piemērotu lenti vai striķiem. Katru nākamo pagali stiprina pie apakšā esošās. Ugunskura vidū ieteicams likt labi degošas, sveķainas šķilas.

Kad ugunskurs iedegts, to ar laivu ievelk dziļāk ūdenī. To var iestumt ar garāku kārti vai vienkārši iebrist ūdenī un iestumt dziļāk.

Plosta pamatam jābūt aptuveni kvadrātmetru lielam. Sausie baļķēni – aptuveni 15 cm diametrā. Plosta grīdas dēļi – ap 2 cm biezi. Savukārt pagales uz šāda plosta pašaā centrā visērtāk kārtot mājas tipa ugunskura formā. Tā augstums – aptuveni 50 cm. Šāds plosts būs pietiekami stabils un neiegrims ūdenī, samērcējot kurināmo.

!!! Plostu pirms iestumšanas ūdenī izpušķo.

Saules ritenis

Uguns riteņa ripināšana no kalna ir viens no pirmajiem rituāliem, ko veic, saulei norietot. Savulaik to darināja no veca ratu riteņa, ko nosēja ar labi degošu materiālu, piemēram, sienu, bērza tāsīm, pakulām, sausas zāles vīkšķiem. Mūsdienās ratu ritenis ir retums, tāpēc var izlīdzēties ar vieglu bluķi vai kopā sastiprinātiem zariem. Iveta Medene teic – lai arī saules ritenis šķiet visai vienkāršs, to izveidot un noripināt no kalna tā, lai ugunīgais rats pa ceļam neapgāztos, nav tik vienkārši. Šaura un ļoti viegla konstrukcija noteikti neripos. Riteņa konstrukcijai jābūt 15–20 cm platai. Vēl labāk, ja konstrukcija sastāvēs no diviem riteņiem, kas savā starpā sastiprināti ar garāku asi, kā redzams zīmējumā. Starp riteņa spieķiem ievieto viegli degošus dabiskus materiālus. Caur riteņu centru var izvērt ķēdi. To pagarina ar auklām. Degošo materiālu pēc ievietošanas ritenī var fiksēt ar stiep­li vai metāla sietu. Šādu konstrukciju no neliela paugura var noripināt kontrolēti. Tas būs pa spēkam diviem vīriešiem. Īpaši svarīgi ripināšanu kontrolēt, ja apkārt ir daudz cilvēku, bērni.

!!! Ugunsriteņa lietošana vienmēr rūpīgi jāizvērtē, lai neizraisītu nelaimi un svētku svinētājiem nevajadzētu aicināt talkā ugunsdzēsējus vai mediķus.